Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vizbulītes Midzenes pieredzes stāsts
Pirms četriem gadiem paņēmām trīs trušus, un šobrīd mums jau ir piecpadsmit. Meitai bērnudārzā bija gadatirgus, kurā vajadzēja kaut ko parādīt. Izdomājām, ka varētu aizvest uz dārziņu dzīvnieciņus. Dzīvojam laukos, un tā paņēmām pirmos trīs trušus, kurus nesām rādīt citiem bērniem. Mēs viņus nelietojam uzturā un pat neesam mēģinājuši. Viņi visi mums ir mīļdzīvnieki!
Truši lielākoties paši pie mums atrod ceļu. Piemēram, mums ir divi mazi pundurīši, kuri dzīvoklī saimniekiem vienkārši apnika. Cilvēki netika galā un palūdza, vai nevaram paņemt. Mums ir daudz tādu dzīvnieciņu, kurus esam uzņēmuši. Tīršķirnes truši gan mums ir tikai divi – auntruši. Puisis un meitene. Pārējie ir bezšķirnes.
Informāciju par trušu audzēšanu lielākoties ieguvām no paziņām un kolēģiem, kuri ir nodarbojušies ar truškopību. Ko nezinām, to izlasām internetā.
Mani sabiedēja par dažādām slimībām, tāpēc mēs ilgi trušus nelecinājām, bet tagad jau mums ir bijuši arī pašiem savi pirmie trusīši.
Visus būrus būvējām no jauna, daudz palīdzēja draugi un paziņas, kuriem ir bijuši truši.
Runājot par pieļautajām kļūdām – mūsu garaušus vairs nelaižam brīvi dzīvoties. Ne jau tāpēc, ka viņi muktu prom, bet gan tāpēc, lai nesapārotos tie, kam tuvas radnieciskās saites. Un tagad, vasarā, kad viss paaudzies un sazaļojis, viņi apgrauž puķes!»
Dzīvniekiem paredzētā barība kļuvusi krietni dārgāka. Tāpēc mēs speciāli trušiem audzējam burkānus un runkuļus.
