Henrietas Verhoustinskas pūkainie antidepresanti: Murrāšana ir dvēseles masāža

– Cik ilgi jūs dzīvojat šajā mājā?
– Divus gadus. Pirms tam mēs dzīvojām dzīvoklī Āgenskalnā. Tur mums bija cits kaķītis – Mikiņa, ko bijām paņēmuši no Tukuma pa­tversmes. Brīnišķīgākais kaķis, kādu vien var iztēloties. Diemžēl viņas mūžs traģiski aprāvās. Kad pārdevām dzīvokli un sākām celt šo māju, uz laiku ievācāmies pie Andreja māsas divistabu dzīvoklītī virs garāžas. Tur, protams, Mikiņai bija par šauru, jo iepriekš mums bija sešistabu dzīvoklis. Tāpēc sākām laist viņu ārā – tā bija privātmāja, sava teritorija. Taču Mikiņa izskrēja uz ceļa, un viņu nobrauca… Apglabājām viņu tepat, mūsu jaunās mājas dārzā. 

Mēs esam tipiski kaķinieki ar visām no tā izrietošajām sekām – skatāmies kaķu video, apbrīnojam tos.

– Un tad jūsu dzīvē ienāca Sāris?
– Kad sākām te dzīvot, tepat netālu viena pavisam parasta pelēka kaķene apbērnojās. Viņas saimniecei kaķēni nebija vajadzīgi, tāpēc nepilna mēneša vecumā viņa tos atrāva no mātes un atdeva kaimiņienei – sak, dari ar tiem, ko gribi, ja ne, būšot jālaiž jūrskolā. Kaimiņienei ir žēlīga sirds, un viņa mazulīšus paņēma pie sevis un sāka meklēt tiem mājas. Mums ar kaimiņiem ir ļoti labas attiecības, un viņi mūsu traģisko stāstu zināja, tāpēc vienu kaķēnu piedāvāja mums.