Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bija tādi laiki, kad vārdu ilgtspēja lietoja tikai marginālas ideālistu grupiņas, kas, neviena nesaprastas un nepieņemtas, runāja par klimata pārmaiņām, cilvēktiesību pārkāpumiem, atkritumiem, veselības problēmām un citām likstām, ko rada lieli un mazi uzņēmumi. Tolaik arī liela daļa biznesa cilvēku šo grupiņu uzskatīja par traucēkli, jo retais bija pa īstam ieraudzījis,
kā ilgtspējīgāks darbs var palīdzēt augt un pelnīt biznesam. Šie laiki ir pagājuši.
Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, vides problēmas arvien saasinās, un biznesi nav tikai juridiska persona uz papīra, tie ir cilvēki, kas arī satraucas par to, kas notiek apkārt. Tie ir cilvēki, kas grib dzīvot veselīgā vidē. Un ļaudis kopumā kļūst izglītotāki un apzinās, ka viņu ikdienas vai darba izvēles atstās kaut kādu ietekmi uz vidi un sabiedrību.
Vairāk par kaķu patversmēm
Daudziem ilgtspēja saistās ar labdarību. Piemēram, ja ziedo kaķu patversmei vai sieviešu tiesību aizsardzības organizācijai, tad esi baigi ilgtspējīgs. Ja piedalies Lielajā talkā – teju vai eņģelis! Bet ne jau par to ir stāsts. Galvenais nav tas, kur liec naudu vai brīvo laiku, kas paliek pāri. Galvenais ir savas negatīvās ietekmes uz planētu novēršana. Un ne tāpēc, ka uzņēmuma vadītājai šausmīgi gribētos, lai turpmāk viņu visur attēlotu ar eņģeļa spārniņiem un nimbu. Ilgtspēja ir spēja ilgi būt, spēja piemēroties, spēja reaģēt uz pārmaiņām, spēja nezaudēt savus resursus, spēja uzrunāt klientu. Tāpēc piedāvāju dažus – gan jaunus, gan senākus – pavisam praktiskus piemērus tam, kā tas izskatās – darīt labu un vienlaikus pelnīt.
Katram biznesam ir cita veida negatīvās ietekmes.
Piemēram, lielam apģērbu ražotājam un tirgotājam būtu jāseko līdzi, kā (cik ilgtspējīgi?) strādā tā piegādātāji. Citādi var sanākt ziepes.
Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā pasaulē atpazīstamais zīmols Nike piedzīvoja briesmīgu akciju cenu kritumu un patērētāju boikotu. Atklātībā bija nonākuši neglaimojoši fakti – kādā no piegādātāju fabrikām Āzijā bumbas šuj divpadsmit gadu veci bērni, citā fabrikā netiek ievērotas itin nekādas vietējās vides prasības, vēl citā – darbiniekiem maksā mazāk par konkrētajā valstī noteikto minimālo algu. Turklāt tas nenotika pašu Nike rūpnīcās: tie bija piegādātāju grēki. Un ne jau tikai Nike bija viņu sadarbības partneri – tā bija ierasta prakse gandrīz visiem lielajiem apģērbu ražotājiem. Taču ar šiem argumentiem nepietika, lai atgūtu savu reputāciju. Uzņēmumam nācās sākt nopietni uzraudzīt sadarbības partnerus un sekot tam, lai darbs rūpnīcās būtu cilvēcīgs. Nav teikts, ka šobrīd viss noris ideāli, bet Nike noteikti bija vieni no pirmajiem, kas sāka ar to nopietni strādāt. Citādi viņi noietu pa burbuli.
Kas der japāņiem, neder amerikāņiem
Vides ieguvumi bieži vien nāk kopā ar kādu citu labumu. Un, ja biznesa vadītājs šos labumus spēj saskatīt, nemanot piezogas arī finansiālais labums. Astoņdesmito gadu beigās veļas pulveru ražotājs Kao Japānā ilgi skatījās uz pulvera paciņu un domāja par to, cik gan tas ir muļķīgi, ka tajā ir tik maz aktīvās vielas un tik daudz piemaisījumu vienkārši tādēļ, lai būtu vairāk. Šis uzņēmums sāka ražot koncentrētu pulveri, ar ko var izmazgāt tikpat daudz veļas kā ar pulveri no lielās pakas. Vides ieguvums – lai pārvadātu to pašu aktīvās vielas daudzumu, nepieciešams mazāk braukāt, jo nu vienā kravā ir nevis 1000 lielu paku, bet gan 4000 mazu, kas sniedz to pašu efektu. Turklāt mazāk resursu izmantots un mazāk atkritumu saražots arī tāpēc, ka nepieciešams mazāks iepakojums. Pulveris aizgāja uz urā! Pircēji bija priecīgi, jo savos mazajos dzīvoklīšos vieglāk ielikt mazu pulvera paciņu, nevis lielu kasti. Tā kā doties iepirkties ar sabiedrisko transportu bija ierasta prakse, tad pašam vien pirkumi jānes – un labāk nest mazāk nekā vairāk. Arī tirgotāji bija priecīgi, jo nu to pašu efektu varēja pārdot, aizņemot mazāk vietas veikala plauktā. Arī vieta noliktavā tika būtiski ietaupīta. Un Kao veļas pulveru tirgus daļa Japānā 2 gadu laikā pieauga no 30% līdz 50%.
Tajā laikā amerikāņu Procter & Gamble arī Japānā uzsāka ražot koncentrētu pulveri. Gāja labi. Skola rokā – nodomāja Procter & Gamble – un mēģināja to piedāvāt arī ASV. Mēģinājums izgāzās, jo netika ierēķināts, ka te jāstrādā ar pilnīgi citu sabiedrību ar citiem paradumiem un citām prasībām. Cilvēki koncentrētos Tide pulverus nepirka, jo viņiem šķita, ka mazāka izmēra pulveris nevar maksāt tikpat, cik lielais. Un īpašu ieguvumu mazākā izmērā viņi nesaskatīja, jo iepirkties pārsvarā brauca ar auto (tātad iepirkumi nav jānes pašam) un dzīvo lielākos mājokļos, kur pulvera izmēra izmaiņas nevienam nešķiet būtiskas. Un viens pats ražotājs te neko nevarēja padarīt.
Pēc vairākiem gadiem šo lietu savās rokās ņēma mazumtirdzniecības milzenis Walmart un informēja savus piegādātājus, ka dažu gadu laikā pāries tikai un vienīgi uz koncentrētu pulveru tirdzniecību. Un tas jau iekustināja vezumu, jo šī veikalu ķēde ir tik liela, ka izmaiņas tajā ir uzskatāmas par izmaiņām tirgū kopumā. Walmart tas bija ne tikai vides ieguvums, bet arī iepriekš aprakstītā laime – uzglabāt un tirgot vairāk labuma, aizņemot mazāk vietas.
Atsauksmes – ideju zelta ādere
Sarunāšanās ar klientiem un piegādātājiem ir zelta vērtē. Piemēram, interneta veikals Amazon secināja, ka visvairāk negatīvu atsauksmju ir nevis par pašām precēm, bet gan par iepakojumu, kas sastāv no simt detaļām un kam atvēršanai nepieciešams zāģis, lāpsta un varbūt pat sērskābe… Pat tad, ja pats produkts ir lielisks – pirmais iespaids sabojāts. Tik tiešām ražotāji, kas šeit tirgoja savas preces, tās nebija piemērojuši internetam. Jo internetā taču nav nepieciešams neatverams iepakojums, proti, dzīvajā veikalā tas aizsargā no zādzībām, bet interneta veikalā tam nav vajadzības.
Tika uzsākta Frustration Free Packaging (Iepakojums, kas neliek vilties) programma, kurā aicināja ražotājus būtiski vienkāršot iepakojumu. Piemēram, Fischer&Price (rotaļlietu ražotājs) atrada veidu, kā to pašu mantu iepakot nevis 19 dažādās iepakojuma vienībās, bet gan vienā kastē. Samsung iemācījās televizoru droši iepakot 13, nevis 24 iepakojuma detaļās. Un, piemēram, Philips nevarēdams atrast iespēju samazināt iepakojuma detaļu skaitu spuldzītēm, kurām nepieciešama papildu drošība, daudzviet plastmasu spēja aizvietot ar papīru. Šiem soļiem bijusi pozitīva ietekme uz vidi – radīts mazāk atkritumu, turklāt lielākoties iepakojums ir arī vieglāks, līdz ar to tērēts mazāk degvielas pārvadāšanai. Un preču ražotāji un izplatītāji ir priecīgi, jo saņem mazāk sliktu atsauksmju (kas, kā minēju, pārsvarā bijušas par iepakojumu), un tāpēc ļaudis pērk vairāk.
Vai tagad sanāk, ka Amazon skaitās ilgtspējīgs uzņēmums? Nezinu. Viņiem ir gan ļoti labi darbi, gan tādi, kam klāt jāliek viena vai vairākas jautājuma zīmes. Laiku pa laikam parādās ziņas par ne pārāk labiem darba apstākļiem. Tieši šobrīd aktuāla ir tiesa par noliktavu, kurā darbiniekiem nav pusdienu pārtraukuma. Nu tad nav brīnums, ka darbinieku mainība noliktavās ir augstāka nekā citos līdzīgos darbos ASV.
Konkurentu tubrālības vides labā
Ilgtspēja ir arī sarunāšanās un sadarbošanās ar saviem tiešajiem konkurentiem. Par ko runāt? Piemēram, par pārvadājumiem. Viena lieta ir racionāla kravas piepildīšana un laba maršruta izvēle, bet cita lieta – tukšās kravas. Kur tādas rodas? Aizved savu kravu no Rīgas uz Daugavpili. Izkrāmē. Un atpakaļ brauc tukša mašīna. Ne gluži Rīgā un Daugavpilī, bet gan ASV divi dzērienu ražotāji – Ocean Spray un Tropicana – attapās, ka viņiem varētu būt pa ceļam. Protams, abpusējs ieguvums nozīmē, ka iegūst arī konkurents, bet dažkārt tas ir tā vērts. Ocean Spray Ņūdžersijā (ziemeļos) ražoja dzērveņu sulu un ar kravas mašīnām veda to uz Floridu (dienvidos). Floridā Tropicana ražoja apelsīnu sulu un ar vilcienu veda to uz Ņūdžersiju. Abu uzņēmumi atpakaļceļā veda tukšus konteinerus. Tas bija tieši tik nejēdzīgi, ka abi kopīgi vienojās pārvadājumus organizēt kopīgi ar vilcienu. Tā rezultātā Ocean Spray transporta izmaksas samazināja par 40%, bet radītais CO2 emisiju apjoms samazinājās par 65%. Un līdzīgas vienošanās ir iespējamas arī pie mums Latvijā.
Arī tepat dara labi
Protams, daudzi varētu skeptiski raudzīties aprakstītajos piemēros – tie visi ir milzīgi uzņēmumi no valstīm, kur debesis ir zilākas, zāle zaļāka. Tāpēc – nu kāds Latvijas piemērs! Laikos, kad vēl notika pasākumi, festivāls Laba daba paziņoja, ka gada laikā izdevies radīto atkritumu daudzumu samazināt par 40%. Viens solis bija depozītglāžu ieviešana – netika izmantotas ierastās vienreiz lietojamās glāzes. Kaut arī tas teritoriju padarīja krietni tīrāku, tas nebūt nebija lielākais un smagākais solis, kas ļāva sasniegt šo lielisko rezultātu. Svarīgākais bija apmeklētāju izglītošana un atgādinājumi, ka nevajag pārcensties ar ēdiena un dzēriena krājumu vešanu uz festivālu – tie parasti paliekot pāri. Izdevās. Ieguvumi bija vairāki. Pirmkārt, finansiālais – nebija jāmaksā par nesaražotu atkritumu izvešanu. Otrkārt, tīrāka pasākuma teritorija palīdz veidot labākas attiecības ar teritorijas saimnieku. Treškārt, pašam patīkami. Ceturtkārt, kad festivālu sezona cauri, ikviens organizators gribētu atgādināt par sevi. Un šis ir labs veids, kā to izdarīt. Turklāt šāda ziņa var uzrunāt arī tos, kurus interesē vides problēmas, bet līdz šim nav bijusi ne mazākā interese par pašu pasākumu.
Skaistajos senajos laikos arī Latvijā bija vairāki restorāni un kafejnīcas, kas vakarā pāri palikušo ēdienu ziedoja labdarības organizācijām, kas tālāk to izdala tiem, kas nevar atļauties. Vieglāk sirdsapziņai, mazāka vides resursu izšķērdēšana un nav jāmaksā par šo atkritumu izvešanu, jo šis ēdiens nekļūst par atkritumiem.
Kā uzņēmumam kļūt ilgtspējīgam?
Tā uzreiz pateikt, ko uzņēmumam vajadzētu darīt, lai tas kļūtu ilgtspējīgs, īsti nevar. Katram ir jāatpazīst savas negatīvās ietekmes, un katrā nozarē tās ir citādas. Piemēram, bankām ir svarīgi finansēt ilgtspējīgus projektus, kas iet līdzi laikam, jo citādi var attapties pie bankrotējuša uzņēmuma. Tāpat ir vērts ieguldīt iedzīvotāju finanšu pratības celšanā – galu galā pašiem labāk, ja klients var bez problēmām atdot paņemto kredītu un pēc tam paņemt vēl vienu. Lopkopībā aktuālas ir vides un nu jau arī dzīvnieku labturības problēmas, bet, piemēram, žurnāla izdevējs labu vai sliktu var darīt ar informāciju un viedokļiem, ko izvēlas publicēt. Ja žurnāls izvēlas uz vākiem likt īstus cilvēkus, nevis fotošopa lelles un nepadara notievēšanu par cilvēces mērķi, var izdoties pasargāt daļu sieviešu no ēšanas traucējumiem.
Katram ir jāatrod sava sliktākā iespējamā versija, lai veidotu labāko iespējamo versiju.
Raksts sagatavots ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
