Supermobilitāte Rīgā. Kas tik var pārvietoties pa pilsētu!

Akcijas mērķis bija parādīt Rīgas supermobilitātes iespējas, izmantojot visdažādākos mikromobīlos transportlīdzekļus, kuri mazāki par auto. Pie VEF Kultūras pils sapulcējās itin kupls dalībnieku skaits. Lielākā daļa, protams, velobraucēji – apzinīgāk un mazāk apzinīgi ekipēti, vairāki skrejriteņi, elektroskūteri, mopēdi, cilvēki ar kustību traucējumiem savos īpašajos braucamrīkos, meitene ar skrituļslidām, kā arī viens unikāls transportlīdzeklis – pneimomobilis.

Šajā supermobilitātes braucienā piedalījās arī portāls santa.lv šo rindu autores personā. Tā kā esmu pārliecināta kājāmgājēja, piedāvāju ideju pārstāvēt arī šo sabiedrības daļu, kas ir ne mazāk mobila par riteņotajiem, un brīžiem pat elastīgāka.

Pēc īsas uzrunas brauciena dalībnieki devās ceļā, un uzreiz bija skaidrs, ka vienotā grupā līdz galam netiksim. Pirmais no oficiālās trases bija spiests pazust pneimomobilis, kas sava platuma dēļ nevarēja tikt pāri Gaisa tiltam. Līdz finišam šo ierīci aizveda mašīnas piekabē, līdz ar to pie Dzelzceļa muzeja tas visai likumsakarīgi ieradās pirmais.

Visai negaidīti otrā finišā ieradās vienīgā kājāmgājēja. Tiesa, izrādījās, ka atšķirībā no pārējiem šo pasākumu biju ņēmusi pie sirds diezgan nopietni, un tā kā gāju vienatnē, nekavējos pie krustojumiem, pačalojot ar pārējiem.

Mūsu ceļi šķīrās jau pirmajā krustojumā – es kā gājēja izvēlējos taisnāko maršrutu, pa Brīvības ielu, kas neērtības un ierobežojumu dēļ netika izvēlēts riteņotajiem dalībniekiem. Viņiem bija izvēlēta Kr. Barona iela. 

Lai arī gājējiem bija atļauts izmantot sabiedrisko transportu, neizvēlējos iespēju no durvīm līdz durvīm aizbraukt ar 1. tramvaju, bet gan vismaz daļu trases iziet kājām. Devu sev solījumu sabiedriskajā transportā kāpt iekšā tikai tad, ja tas pienāks pieturvietā tieši tajā brīdī, kad es tur eju garām. Ja ne, soļoju tālāk līdz nākamajai pieturai. Autobuss mani noķēra pie Cēsu ielas – tā aizvizinājos četras pieturvietas līdz Brīvības piemineklim. Pa ceļam paguvu izrunāt dažas darba lietas, paskatījos, kas notiek pasaulē.

Turpinot gājienu caur Vecrīgu (kājāmgājēju priekšrocība!), uz platās pārejas pie Brīvības pieminekļa palaidu garām dažus auto. Man nav žēl, un es zinu, cik besīgi reizēm uzvedas gājēji, kas liek stāvēt un stāvēt, un stāvēt…

 Vecrīgā izmantoju vēl vienu gājēju priekšrocību – nopirku un notiesāju saldējumu. Rokas tak brīvas!

Man vienmēr paticis iet pāri tiltiem – Rīga tomēr ir tik skaista!

Turpinot ceļu simtprocentīgi godīgi un ievērojot visus noteikumus, izgāju cauri par diezgan bailīgajam tunelim zem Akmens tilta nobrauktuves, neskrienot tai pāri, lai gan mašīnu plūsma bija ļoti reta. Tur gājēji ir retums, tāpēc ir risks uzrauties uz kādu slaido līkumu ātri izbraucošu velosipēdu. Man paveicās, neviens pretī nebija.

Gandrīz jau klāt! Skatos apkārt – mūsu grupas riteņbraucējus nemana.

Finišs sasniegts! Dzelzceļa muzeja pagalmā jau gaida Mārtiņš Ziemelis ar savu pneimomobili, kas gan ir atvests ar mašīnu. Tad nu sanāk, ka šajā braucienā uzvar gājēji manā personā?

Pēc krietnām 15–20 minūtēm pagalmā ieminas arī pārējie brauciena dalībnieki. Kā finišā atzinām, pasākuma laikā bija pazaudēti kilogrami, kalorijas, numurzīme, sakarus, zvaniņu un spiedienu, ilūzijas un diemžēl arī mūsu braucējus ratiņkrēslos… Tiesa, distance un apstākļi tomēr bija pārāk drastiski viņiem.
 

Secinājumi pēc pasākuma

Būtiskākās atziņas no dalībniekiem – pārvietošanās ātrumi ir dažādi, svarīgi, vai tev ir vai nav bagāža, platumam ir nozīme un ar skrituļslidām pa Vecrīgu ir grūti. Barona ielā piegādes transports visu sačakarē, bet kopumā attieksme pret auto bija labvēlīga, jo arī autovadītāji ir iespiesti tajā pašā telpā.

Par Mad City

Starptautiskais pilsētplānošanas pasākums Mad City Happening notiek Rīgā jau trešo gadu. Šajā laikā tas ieguvis atpazīstamību un reputāciju kā neparastu notikumu un ideju radīšanas vieta, tādējādi realizējot šādus mērķus: a) vest uz Rīgu jaunākās idejas pilsētu attīstībai;  b) sakratīt un savienot Rīgas dažādos “burbuļus” – zinātniekus, uzņēmējus, attīstītājus, vienkāršos iedzīvotājus, baņķierus, ierēdņus, informācijas tehnoloģiju speciālistus, dabas draugus, arhitektus, inženierus, māksliniekus, antropologus, politiķus un pilsētplānotājus; c) radīt inovatīvus risinājumus Rīgas pilsētas teritorijām.  

Šogad pasākums, kura galvenā tēma ir “Zināšanas un pilsēta”, norisināsies 30. un 31.maijā Daugavas kreisajā krastā, Torņakalna, Āgenskalna un Ķīpsalas apkaimēs, teritorijā, kur atrodas vairums Latvijas vadošo augstskolu un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Nākotnē šeit būs koncentrēti vairāk kā 30 000 studentu. Teritorijā, kas nereti tiek dēvēta par “zināšanu jūdzi”, tiek realizēta arī virkne nozīmīgu attīstības projektu, ieplānota Rail Baltica pieturvietas izveide un virkne infrastruktūras uzlabošanas pasākumu.

Pasākums divu dienu garumā ieplānots kā intensīvs mācību un sadarbības veidošanas process. Pirmajā dienā, kuras laikā aktivitātes norisināsies Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, pasākuma dalībnieki piedalīsies lekcijā un diskusijās par inovāciju rajoniem, to darbības principiem un piemēriem pasaulē, kā arī diskutēs par mikromobilitāti un tās radītajām iespējām. Dienas otrajā pusē augstskolas un uzņēmumi prezentēs savus nākotnes plānus 5 minūšu garos stāstos. Paralēli lekcijām un diskusijām notiks hakatona komandu veidošana, apvienojot vienā komandā pārstāvjus no dažādām profesijām un teritorijas iestādēm un uzņēmumiem.

Rīkotāji paredz,  ka šīgada pasākumā piedalīsies vairāk kā 300 dalībnieku no 15 pasaules valstīm.