Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē: bioloģijas doktore GUNITA DEKSNE, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR vadošā pētniece parazitoloģijā, ILZE PLĪKŠA, PVD Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vadītāja vietniece, ANDRIS VAIDERS, PVD Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākais eksperts, EDĪTE TETTERE, Slimību un profilakses kontroles centra Sabiedrisko attiecību speciāliste.
Zivīs kopumā dzīvo daudz dažādi parazīti – sākot no vienšūņiem, kurus ar neapbruņotu aci nevar saskatīt, un beidzot ar lenteņiem, kas cilvēka acij ir ļoti labi redzami un atpazīstami. Ir gan atsevišķām zivju sugām specifiski parazīti, gan arī tā dēvētie parazīti ģenerālisti, kuri nešķiro zivis pēc sugām un parazitē visās, kurās nokļūst. Tāpat zivīm ir savas utis un savas dēles, taču tās nevar pārkost cilvēka ādu, tikai zivju. Jo vecāka zivs, jo lielāka iespējamība, ka tajā būs lielāka parazītu daudzveidība.
Lai arī parazīti ir primitīvi dzīvnieki, to dzīve nebūt nav vienkārša. Stāsta Gunita Deksne: «Lielai daļai parazītu ir sarežģīti attīstības cikli, kuru laikā ir noteikta secība un veidi, kā parazīts nokļūst no viena saimnieka nākamajā. Un šajā ciklā nekas nenotiek nejauši – ja gadās kļūda, parazīts iet bojā. Ja parazīta attīstības ciklā nav iekļauts cilvēks, tad, tīšām vai netīšām nokļūstot cilvēkā, ir radusies kļūda, un parazīts iet bojā.»
Tikai nepatīkams skats, bet ēst drīkst?
Latvijā ir aptuveni trīs simti zivju parazītu sugu, taču tie nav kaitīgi vai bīstami cilvēkam, izņemot dažas sugas, kas ir reti sastopamas. Protams, mums nepatīk skats, ieraugot, piemēram, lenteni – lentveidīgu garu objektu zivs vēdera dobumā. «Kad ieraugām kaut ko acij netīkamu, var rasties iespaids, ka tas ir arī bīstams. Bet ar parazītiem tā ir ne vienmēr,» skaidro Gunita Deksne. «Mans ieteikums šādos gadījumos ir vienkārši izmest to, kas nepatīk, bet zivs gaļu termiski apstrādāt un lietot uzturā. Lentenis nav izturīgs pret termisko apstrādi, attiecīgi – apstrādājot zivi termiski (vārot, cepot, kūpinot, saldējot), parazīts zaudē dzīvotspēju un vairs nav patogēns cilvēkam.»
To apstiprina arī Pārtikas un veterinārā dienesta eksperts Andris Vaiders: «Parazīti zivīs var iemitināties dažādos orgānos (acīs, žaunās u. c.), izmēru ziņā lielākā daļa no tiem ir necili, proti, patērētājs tos nemaz nemana. Lielākā ažiotāža ir gadījumos, kad zivju iekšējos orgānos vai vēdera dobumā tiek atrasti lenteņi vai nematodes – šie parazīti ir diezgan lieli, un skats tiešām var būt nepatīkams. Tomēr arī tad, ja zivis iztīra un termiski apstrādā, tās var droši ēst.»
Kopumā saldūdens zivis, kas barojas ar augiem (piemēram, karpas), nebaidoties no parazītiem, var droši lietot uzturā.
Saldūdens zivīs varētu būt sastopams vienīgi Diphyllobotrium latum lentenis, taču Latvijā tas tiek atrasts ļoti, ļoti reti un biežāk sastopams plēsīgajās zivīs. Parazīta kāpura forma lokalizējas zivju muskulatūrā un izskatās kā aptuveni centimetru liela gļotaina cista, savukārt gala saimniekos, kur notiek parazīta vairošanās, tas var sasniegt pat 10 metru garumu.
Plēsīgās zivis – zandartiem, līdakām un citas – parazitoloģe Gunita Deksne iesaka nelietot uzturā jēlas vai mazsālītas – tā paša Diphyllobotrium latum lenteņa dēļ. Vēl piesardzīgākiem jābūt ar jūras zivīm (mencas, siļķes u. c.), uz kuru iekšējo orgānu serozajām plēvēm lokalizējas Anisakis sp. nematodes. Tās ir ļoti patogēnas cilvēkiem un saglabā dzīvotspēju arī saldētās, sālītās un kūpinātās zivīs. Šie parazīti ir labi saskatāmi arī ar neapbruņotu aci, jo ir vairākus centimetrus gari, parasti izskatās kā saritinājušies spirālē. Anisakis sp. nematodes ir vienīgais zivju parazīts, kura dēļ Eiropas likumos noteikts: visām Eiropā importētajām zivīm jābūt dziļi saldētām.
«Tātad – ja zivis pareizi pagatavo, nav jāsatraucas arī par tām parazītu sugām, kas varētu būt kaitīgas cilvēkam. Visas zivis, ja tās ir iepriekš atbilstoši apstrādātas (izsaldētas) vai arī nākušas no parazītu brīvām ūdenstilpnēm, var ēst arī jēlas un mazsālītas. Tomēr jāpatur prātā, ka, piemēram, mājas apstākļos šādas saldēšanas temperatūras nav pieejamas,» uzsver Andris Vaiders.
Arī no mājdzīvniekiem, salātiem un odiem
Galvenokārt tārpi cilvēkā iemitinās, vai nu tad, ja netiek ievērota personīgā higiēna vai, lietojot uzturā invadētus pārtikas produktus – nemazgātus augļus, dārzeņus, nezināmas izcelsmes vai arī termiski nepietiekami apstrādātus pārtikas produktus.
Institūta BIOR vadošā speciāliste Gunita Deksne patlaban veic pētījumu par pārtikā sastopamajiem parazītiem un atklāj dažus secinājumus: «Ēdot nemazgātus augļus, dārzeņus un salātlapas (arī tos, uz kuru iepakojuma ir uzraksts ready-to-eat – gatavi apēšanai), ir salīdzinoši liela iespēja iedzīvoties smagā caurejā, ko būs ierosinājis parazīts Cryptosporidium parvum, nevis salmonella vai rota vīruss, kas mums ir daudz labāk pazīstami. Savukārt no mežā salasītām un nenomazgātām mellenēm var iegūt sev ilgtermiņa īrnieku ehinokoku (Echinococcus spp). Šo parazītu var dabūt arī tad, ja nenomazgā rokas pēc suņa vai kaķa glaudīšanas.
Ir daži parazīti, ko varam saņemt arī no odiem (Dirofilaria spp.) un ērcēm (Babesia app.), bet par šiem parazītiem Latvijā pagaidām vēl trūkst informācijas.
Zināms, ka odi pārnēsā malārijas ierosinātājus (cilvēkā var parazitēt četras dažādas malārijas ierosinātāju protozoju parazītu sugas), kā arī vīrusu slimības – Denge drudzi, Zikas vīrusu, Čikunguņjas drudzi, tomēr Slimību un profilakses kontroles centrā informē, ka ar šīm slimībām var inficēties Brazīlijā, Indijā, Taizemē, Indonēzijā un citās tropu valstīs, bet Latvijā par to nav pamata uztraukties.
Uzmanību – trihinellas arī bebru gaļā!
Runājot par parazītiem cilvēka organismā, nevar nepieminēt visai bīstamās trihinellas. Risks saslimt ar trihinelozi pastāv, lietojot uzturā nezināmas izcelsmes, nepārbaudītu un nepareizi apstrādātu mājas un meža cūku gaļu. Skaidro Ilze Plīkša: «Ja cilvēks apēd gaļu vai gaļas izstrādājumu, kas satur dzīvotspējīgus trihinellu kāpurus, tie kuņģī kuņģa sulas ietekmē atbrīvojas no savas saistaudu kapsulas, nonāk tievajās zarnās, un pēc vienas līdz divām dienām no tiem izveidojas jau pieauguši tārpi.
Pēc apaugļošanas mātītes izdala jaunus kāpurus, kas cauri zarnu sieniņai nokļūst asinsritē, ar asins plūsmu tiek iznēsāti pa visu organismu un galvenokārt lokalizējas šķērssvītrotajā muskulatūrā.» Kā cilvēks var zināt, ka ir inficējies?
Pazīmes ir gana smagas – pirmie trihinelozes simptomi ir slikta dūša, vemšana, caureja, nogurums, sāpes vēderā, tie var parādīties 12 stundas līdz divas, trīs dienas pēc invadēšanās. Vēlāk pievienojas drudzis, sāpes muskuļos, plakstiņu un sejas pietūkums, acu gļotādas iekaisums, niezoši alerģiski izsitumi uz ādas, stipra svīšana, vispārējs vājums, sāpes locītavās. Ja trihinellu kāpuri lokalizējas diafragmā vai starpribu muskuļos, parādās sāpes elpojot. Smagos slimības gadījumos iespējami kustību koordinācijas un sirdsdarbības traucējumi.
Slimības smagums atkarīgs no tā, cik daudz trihinellu kāpuru nokļuvis organismā.
PVD iesaka gaļu un gaļas produktus iegādāties tikai legālās tirdzniecības vietās, no legāliem ražotājiem un pirms lietošanas pārtikā termiski apstrādāt augstā temperatūrā. Ja gaļa nav pārbaudīta, tās iekšējai temperatūrai termiskās apstrādes laikā jāsasniedz vismaz 72 grādus, un no brīža, kad šī temperatūra sasniegta, jāturpina karsēt vismaz divas stundas – tikai tad trihinellas iet bojā. Stāsta Gunita Deksne: «Daudzi cilvēki uzturā lieto arī bebra gaļu. Un, lai gan bebrs nav gaļēdājs un tam nevajadzētu būt trihinellu pārnēsātājam, Latvijā diemžēl novēroti ar trihinellām invadēti bebri.
Un vēl – dažādu dzīvnieku gaļā (cūkas, aitas, liellopu) var būt sastopams tāds vienšūnas parazīts kā Toxoplasma gondii, bet, ja uzturā tiek lietota termiski apstrādāta gaļa, tad no šā parazīta mēs varam izvairīties. Visbīstamākais šis parazīts ir grūtniecēm – ja grūtniecības laikā ar to invadējas pirmo reizi mūžā, sekas var būt gan spontānais aborts, gan dažādas iedzimtas patoloģijas bērniņam. Taču mūsu institūta veiktā pētījumā tika konstatēts, ka vairums Latvijas iedzīvotāju ar Toxoplasma gondii invadējas jau bērnībā (7–14 gadu vecumā), tādējādi, būdami pieauguši, ir jau zināmā drošībā.»
Svarīgi par trihinellām
- Mājas cūku gaļā trihinellas iet bojā, gaļu sasaldējot, bet, mežacūkas gaļu sasaldējot, trihinellas kāpuri pilnībā neiet bojā.
- Trihinellas neiet bojā, gaļu sālot, marinējot, kūpinot vai gatavojot mikroviļņu krāsnī.
- Ar trihinelozi slims cilvēks nav bīstams apkārtējiem.
- 2017. un 2018. gadā Latvijā tika reģistrēts pa vienam trihinelozes gadījumam.
Zināšanai! Ja ir aizdomas par inficēšanos, vērsies pie sava ģimenes ārsta.
PIEREDZE: Gribu novērst jebkādu risku
MĀRIS ASTIČS, restorāna Ferma šefpavārs:
«Ja es pats brīvajā laikā dodos makšķerēt un kādā zivī atklāju parazītus, varu izvērtēt – ēdīšu vai ne, ir tas bīstami vai nav. Retu reizi esmu parazītus redzējis plēsīgajās zivīs. Savukārt restorānā ir citi noteikumi – ja es iepērku produktus un ar tiem kaut kas nav kārtībā, atdodu piegādātājam un pieprasu samainīt pret citiem, lai visam būtu ideāla kvalitāte, jo tikai tādus produktus piedāvājam saviem klientiem.
Manā nu jau vairāk nekā desmit gadu darba pieredzē restorānos ir bijušas vien pāris reizes, kad esmu konstatējis parazītus zivīs. Vienreiz atradu tārpus mencā – tie bija zivs gaļā starp muskuļaudiem. Otra reize bija ar Baltijas lasi – tārpi bija zivs vēderā, nevis gaļas šķiedrās. Protams, abas reizes – bez variantiem – atdevām zivis atpakaļ piegādātājiem. Par medījuma gaļu runājot – arī te mana nostāja ir strikta. Ēdienkartē nekad neiekļaušu mežacūkas gaļas ēdienus. Un nevis tāpēc, ka mežacūkas gaļa būtu kaut kādā veidā slikta, bet tāpēc, ka gribu pilnībā novērst jebkādu risku, ka nepietiekamas termiskas apstrādes dēļ kāds klients varētu inficēties ar trihinelozi.»
