Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Ar bērna un mammas acīm
Varbūt arī tu atceries, cik ļoti bērnībā gaidīji mammu mājās no darba? Es ietiepīgi tupēju uz celīšiem krēslā pie virtuves loga, kaut zināju, ka vēl tikai pēc desmit minūtēm mammas vilciens piebrauks mūsu stacijā un vajadzēs vēl vismaz desmit, lai viņa atnāktu. Kad ārdurvis vērās vaļā (es precīzi atceros šo sajūtu), šķita, ka mājās top gaišāk, siltāk, omulīgāk.
Tagad es pati esmu mamma un redzu, kā manas meitas pasaule kļūst priecīgāka, ja esam uz laiciņu bijušas viena no otras prom un atkal satikušās. Un tagad es arī saprotu, kāpēc mana mamma vakarā mānījās, sakot, ka iet tīrīt zobus, bet īstenībā lavījās uz omītes istabu palasīt grāmatu, cerēdama, ka es aizmigšu.
Ir milzīga laime būt par siltuma un gaismas avotu, bet, lai degtu, vajag arī malku un gaisu.
Kurai grūtāk?
Man dažreiz šķiet, ka sievietes, kurām ir bērni, savā starpā sacenšas, kurai ir grūtāk. Mūsdienu mammas saka: «Agrāk bija vairāk palīgu, vecmāmiņas tuvumā, arī par karjeras zaudēšanu nebija jāuztraucas, un vispār tolaik daudz mazāk zināja un pievērsa uzmanību bērna psiholoģijai, tāpēc visu uztvēra vieglāk. Mēs cenšamies vairāk, tāpēc ir grūtāk.» «Jā, bet mums bija jāapkopj arī lopi un dārzs, un tolaik vīrieši bērnu aprūpē tā neiesaistījās. Kā tad mēs tikām galā?» pretī jautā iepriekšējās paaudzes mammas.
Sievietes, kurām tikko piedzimis pirmais bēbītis, sūdzas par miega trūkumu, varbūt pat pēcdzemdību nomāktību un apjukumu, jo katra, atvainojiet, jauna zīdaiņa kakas nokrāsa rada stresu. Viņām iebilst daudzbērnu mammas: «Viens bērns ir gatavais atvaļinājums! Pamēģini tikt galā ar spurainu pusaudzi, spītīgu divgadnieku un zīdaini vienlaikus!»
Strādājošās mammas skumji velk: «Kas tad tev? Dzīvo pa māju un kaut vai kārto grāmatas plauktā alfabēta secībā! Bet man jāpelna nauda un pēc tam vēl par bērniem jārūpējas.» – «Jā, bet tā rutīna! Es tikai autiņus, netīros traukus, grīdas un veļas kalnus redzu griežamies uz riņķi. Tu strādājot nomaini vidi, ar pieaugušiem cilvēkiem parunājies…»
Mammas, kuras bērnus audzina vienas, teic, ka viņām jābūt kā tankiem, jo reizē jāspēj viss. Tās, kurām bērnu tēvs blakus, klusiņām iebilst: «Bet, kā tu izlem, tā dari, nekādu strīdu par audzināšanu.»
Lai arī kurā mammu kategorijā iekrīti tu, droši vien kādu reizi pēc savas vai citu iniciatīvas esi iekūlusies līdzīgā neauglīgā diskusijā. Kāpēc neauglīgā? Tāpēc, ka dažreiz (vai bieži) grūti drīkst būt mums visām. Un katrai ir grūti savā veidā. Man šķiet, tas ir kā skolā – devītajā klasē rādās, ka pirmklasnieki vispār tikai blēņojas, nevis mācās, jo ir aizmirsies laiks, kad likās, ka VISU reizrēķinu var iemācīties tikai burvji vai magi. Nu, varbūt vēl mamma vai tētis.
Šīberim jābūt vaļā!
Protams, jāklausa psihologu padomam un nevajag censties radīt bērnam ilūziju, ka mamma spēj visu, un savu reizi godīgi jāatzīstas, ka to es nezinu, nesaprotu vai nespēju. Bet… man tomēr šķiet, ka ir labi, ja bērns domā, ka mamma var gandrīz visu. Visu ne, bet gandrīz. Jo tas ļauj bērnam palikt savā bērna vietā – gana mazam, par kuru parūpēsies, kuram nav jāuzņemas nopietna atbildība par dzīvi. Tas rada drošību: ja kaut kas aizies šķērsām, man ir aizmugure – mana mamma. Bet ko tas prasa no mums? Turpinot aizsākto metaforu, tas prasa degt ar gaišu liesmu.
Ja iztēlojamies, ka malka, lai mūsu iekšējā uguns labi kurtos, ir emocijas un jaukie notikumi, tad mammas, kurām, kā mēs ar draudzenēm jokojam, mātišķuma čakra ir kaut nedaudz pavērusies, to noteikti dabū pietiekami. Zīdainītis uzsmaida savu bezzobu smaidu, izdveš pirmo mīlīgo agu, mazulis uzstutējas kājās, pirmo reizi pasaka ko līdzīgu mamm, metru garais prātvēders bārsta filozofiskas pārdomas par balonu un klucīšu īsto lietu dabu. Ai, pat kārtīgi izēsts zupas šķīvis ir krietna malkas pagale, lai mammas iekšējā uguns varētu turpināt sildīt! Ja kaut reizi dzīvē esi kurinājusi malkas krāsniņu, tad zini, ka krāsns mute var būt piebāzta līdz augšai ar sausām, degt gribošām pagalēm, bet, ja šīberītis ir ciet, krāsns ir un paliek vienaldzīgi salta. Tā arī mammai vajag gaisu, lai degtu, citādi viņa skatās uz savu mazo brīnumu un nesaprot, kāpēc nekas nedeg. Es esmu pārliecināta, ka bērnam vajag mammu, kas ir normālā garīgā stāvoklī, nevis, jā, mamma ir fiziski klāt, bet mentāli kaut kur apmaldījusies un prom.
Bīstamie signāli
Psiholoģijā par izdegšanas sindromu sauc fizisku un garīgu izsīkumu. Tas nav nekāds izdomāts bālo, ģībstošo lēdiju vājums. Tas ir reāls simptomu kopums, kuru ignorējot beigās var ievelties slimībā.
«Es esmu tik ļoti piekususi! Līdz bezspēkam!» Bet kaut kā ir jāvelkas tālāk, un mēs to darām. Mammas uguntiņa kļūst blāvāka, tikko trīsuļojoša… Bērni joprojām skrien klāt, bet aizvien biežāk apskaujoša siltuma vietā dabū sprakšķošas aizkaitinājuma dzirksteles, kas apdedzina. Vai vēsu, formālu attieksmi.
Es pati jūtu, ka mans izdegšanas brīdis tuvojas, kad pazūd prieks. Manī vairs nerodas aizkustinājums, skatoties uz meitas mierīgo sejiņu miegā, domas par gaidāmo ģimenes izbraukumu rada nevis līksmas gaidas, bet tikai nīgrumu, ka atkal būs jāpekelējas ar visām līdzi ņemamām mantām.
Vēl es sāku nejust savu ķermeni. Dušā atklāju, ka ir uzsisti divi lieli zilumi, un man tiešām nav ne jausmas, kad un kā tas noticis. Vai, kad, dodot bērnam padzerties ūdeni, es saprotu, ka man pašai īstenībā jau sen šausmīgi slāpst. Tuvojošās izdegšanas signāls ir arī tas, ka bieži sāku pieļaut sīkas, muļķīgas kļūdas: paķeru neīstās atslēgas, saku piens un dodu sulu, sākoties lietum, skrienu laukā paņemt žūstošās drēbes, bet pie tukšām veļas auklām atceros, ka pirms stundas tās jau ienesu… Un, ja šajā brīdī man vairs pat nenāk smiekli, bet gribas apraudāties, tad – gaisu! Dodiet gaisu!
Manas atklāsmes. Varbūt palīdz arī tev?
Man vajadzēja apmēram gadu, lai nonāktu pie trim banālām gaisa tēmas atklāsmēm. Atļaujiet padalīties.
Pirmā – elpot – tā ir mana atbildība. Mani neviens neelpinās, kamēr es nenogāzīšos no kājām, un būs tiešām stulbi, ja tik tālu nonāks. Tas ir, šīberītis man jāatrauj vaļā pašai, lai uguns var degt. Tas nav jādara ne manam vīram, ne manu bērnu vecvecākiem, ne draugiem, ne valstij, ne sabiedrībai. Tad, kad man vajag, man ir jāpalūdz palīdzība. Ja palīdzību piedāvā, nevajag iekāpt mazā nabadziņa (Ko tad es? Man jau neko nevajag?) vai supersievietes (Es pati varu!) kurpēs, bet pateikt paldies un to pieņemt. Te slēpjas viens āķis – dažreiz pieņemt palīdzību ir šausmonīgi, briesmonīgi grūti, jo sirds dziļumos mēs mēdzam būt drusku vai stipri iedomīgas un domāt, ka neviens cits ne māju tik labi iztīrīs, ne par bērniem parūpēsies. Droši vien tā arī ir – citi tik labi nemācēs. Bet šoreiz galvenais ir kas cits – ja mammai vajag gaisu, visam pārējam tobrīd nav jābūt ar atzīmi izcili, pietiek, ka ir sekmīgi. Līdz gada vecumam mana meita naktī modās septiņas līdz desmit reizes, un vienā brīdī es sāku ne tikai justies, bet arī izskatīties pēc zombija. Tā kā tobrīd dzīvoju tūkstošiem kilometru no savas pārējās ģimenes un nevarēju palūgt mammas vai krustmātes palīdzību, bet vīrs pa dienu bija prom darbā, man šķita, ka nav variantu, man jātiek galā pašai. Tā es kaut kā kūņojos un meitas pirmo gadu diemžēl atceros tādā vieglā pusapziņas stāvokļa migliņā. Atceros, kā kaimiņiene – pensionēta skolotāja, kura izaudzinājusi trīs bērnus un regulāri pieskata mazbērnus, – man līdzjūtīgi piedāvāja iziet pastaigāties ar manu meitu, lai es vismaz stundu vai divas atpūšos. Bet es taču šo piedāvājumu pat neapdomāju! Aizbildinoties, ka negribu viņu apgrūtināt, uzreiz atteicos. Protams, ir jānošķir, kad mammas intuīcija brīdina, ka šim cilvēkam nevar uzticēties, bet manā gadījumā tās bija bailes un, jā, arī iedomība, ka viņa nemācēs ar manu bērnu apieties tā, kā es. Labi, štrunts par laipnām kaimiņienēm, bet ir pietiekami daudz mammu, kuras jūk prātā, bet neuztic bērnus pat dzīvesbiedram – bērnu tēvam. Viņi visu dienu ēdīs tikai maizi un pelmeņus. Viņš nejēgs mazos saģērbt, lai nepārkarst. Es atnākšu mājās no teātra un man tāpat bērni būs jāliek gulēt, man būs tikai grūtāk. Puika vēl tik slikti runā, ka vīrs nesapratīs, ko viņš prasa! Šos apgalvojumus esmu dzirdējusi no normālām, sakarīgām sievietēm, kurām ir normāli, sakarīgi vīri. Bet trauksme ir tik liela, ka prāts sāk darboties kaut kādā jocīgā režīmā. Esmu draudzenei teikusi, lai attopas, – ja vīrietis bija gana labs, lai tu ar viņu dzīvotu kopā un radītu bērnu, viņš ir spējīgs dažas stundas par viņu arī parūpēties. Ja tev liekas, ka viņš tiešām visu salaidīs dēlī, stingri piekodini vienu, maksimums, divas lietas, bet tā, lai viņu neaizvainotu, jo vispār jau viņš arī ir pieaudzis, domājošs cilvēks.
Otra mana atklāsme – gaiss ir vajadzīgs regulāri un vienmērīgā padevē. Tas ir, nevar būt tā, ka mēnešiem mamma viena velk visu bērnkopības atbildību un tad – blākš! – uz trīs dienām aizlaižas uz Parīzi atelpoties. Var jau gadīties, ka brīvdienas pat izdosies, bet jēga būs lielāka, ja katru otrdienu un ceturtdienu stundu mamma dejos zumbu vai dziedās korī.
Trešā – ja es iekšēji dusmojos uz citām sievietēm, kuras savai krāsniņai gaisa padevi ir noregulējušas, ja man skauž, ka viņām ir atbalsta komanda, kas regulāri palīdz mājas darbos vai bērnu pieskatīšanā, laiks man pašai paraustīt savu šīberīti. Visticamāk, tas ir nemanot aizkritis ciet. Ja arī tu klusībā sāc nosodīt un saukt par egoistēm mammas, kuras iet uz frizētavu, vingrot, studēt vai dzert kafiju ar draudzenēm, drošības pēc paskaties, vai tavai liesmai pietiek gaisa un vai tā nedraud izdegt.
Materiāls publicēts žurnālā Mans Mazais 2013. gada septembrī
