Kādu vasaru šogad prognozē Toms Bricis?

Jau dzirdēts un nav nekāds noslēpums, ka klimata pārmaiņu ietekmē vasaras Latvijā kļūst garākas. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati liecina, ka kopš pagājušā gadsimta vidus vasaras pie mums ir kļuvušas vidēji par 20 dienām garākas. Tas ir tiešām ievērojami!

Kā aprēķina vasara garumu?

Tas nav pārāk grūti, bet tomēr iezīmē kādu sarežģītu niansi – cilvēka vēlmi izteikt dabas procesus skaitļos, ko bieži nemaz nav tik vienkārši izdarīt. Par meteoroloģiskās vasaras sākumu Latvijā tiek uzskatīts laika periods, kas piecas diennaktis pēc kārtas vidējā temperatūra ir vismaz plus 15 grādu. Savukārt vasara beidzas, kad piedzīvotas pēdējās piecas diennaktis pēc kārtas ar vismaz plus 15 grādiem.

Pēdējo 30 gadu laikā meteoroloģiskā vasara sākas jūnija vidū, bet beidzas augusta pēdējās dienās. Tiesa, katru gadu ir atšķirības, un dažos pēdējos gados vasara ir sākusies pat maija pirmajā pusē, bet šogad situācija ir vēl ekstrēmāka. Dažās vietās Latvijā, piemēram, Rīgā, piecas diennaktis pēc kārtas ar vismaz plus 15 grādiem bija jau aprīļa beigās. Pirmo reizi vasara Rīgā sākās tik agri! Taču – kas tā par vasaru? Maija sākumā bija ne tikai vairākas naktis ar salnām, bet reālu salu! Un sniga! Te rodas jautājums – vai vasara uzskatāma par sākušos, ja seko tāds aukstums? Piemēram, mūsu ziemeļu kaimiņiem somiem, protams, par to nav šaubu – jā, vasarā var snigt. Mēs kļūstam domīgi… Lai vai kāda izvērtīsies šī vasara, Rīgā un Kurzemes rietumu daļā tā, visticamāk, būs garākā vēsturē.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Beidzamajos gados zinātnieki pamanījuši satraucošu tendenci: ozona slāņa atjaunošanās kļuvusi lēnāka, nekā gaidīts.

Kāda būs šī vasara?

Ilgtermiņa prognozes joprojām ir ļoti pieprasītas, bet nespēj attaisnot mūsu cerības. Pasaules vadošie meteoroloģijas institūti turpina darbu, lai atrastu arvien jaunas un labākas metodes, kā prognozēt laiku tik ilgā periodā, tomēr, pirmkārt, šobrīd prognozes veselam gadalaikam vajadzētu uztvert kā izklaidējošu informāciju, otrkārt, nevajag, uz tām balstoties, pieņemt kādus būtiskus lēmumus. Vislielākais absurds, ar ko man sanāk saskarties gandrīz ik dienas, ir jautājums: «Man pēc mēneša tajā un tajā datumā sākas atvaļinājums – kāds būs laiks?» Uz šo jautājumu tikpat labi var atbildēt katrs pats sev, jo pat zinošākajam meteorologam nav pietiekama pamata, lai droši izteiktu prognozi konkrētām dienām pēc mēneša. Pašreizējās tehnoloģijas ļauj ar lielāku vai mazāku ticamību prognozēt kādas novirzes no klimatiskās normas, taču arī tas izdodas pavisam aizplīvuroti. Piemēram, mēneša prognoze rāda, ka vidējā gaisa temperatūra būs grādu augstāka par normu, bet tas tikpat labi var nozīmēt lielu aukstumu dažas dienas, kam sekos mērens siltums atlikušā mēneša garumā un dažas karstas dienas beigās. Spilgts piemērs ir šī gada maijs. Mēneša vidējā temperatūra bija mazlietiņ virs normas, bet – ko mēs piedzīvojām? Stipras salnas un salu mēneša sākumā, karstuma vilni pa vidu un ļoti dzestras naktis ar nelielu salnu mēneša beigās. Dārziem daudz labāk patiktu nepārtraukts mērens siltums, bet mūsu platuma grādos tas diemžēl ir retums. Tieši liela mainība un kontrasti ir mūsu reģiona raksturīgās īpašības, ko prognozēt joprojām ir sarežģīti. Galējības ir tik lielas, ka bieži pat prātam netveramas.

Daudzi varbūt jau ir aizmirsuši, bet nokrišņu ziņā mēs nupat piedzīvojām divus galēji ekstrēmus gadus pēc kārtas.

Pagājušais, 2018. gads, bija sausākais, kāds Latvijā jebkad zināms. Nokrišņu daudzums visā valstī bija vidēji par 30 procentiem mazāks. Savukārt 2017. gads lielā daļā Latvijas bija visu laiku nokrišņiem bagātākais, daudzviet vasaras beigās un rudenī izraisot plūdus. To iepriekš ilgtermiņa prognozēs saskatīt nevarēja.  Pēc šādas ilgtermiņa prognožu ticamības paskaidrošanas tagad atklāšu, kas man zināms par šo vasaru. Tās vidējā temperatūra būs mazliet virs klimatiskās normas, bet nokrišņu daudzums – ap normu. Tās ir vienīgās informācijas drumstalas, ko kaut cik droši šobrīd var apgalvot.

Saules divas dabas: gan silda, gan dedzina

Mēs esam ziemeļnieki, un vairākumam no mums ir gandrīz nepārtraukta vēlme pēc saules un vēl vairāk saules. Pērn gan vasara bija tik saulaina, ka, šķiet, pirmo reizi uz vasaras otru pusi jau pārliecinošs vairākums sāka mazliet gausties – cik ilgi vēl būs tāds karstums!? Nerunājot nemaz par dārzu īpašniekiem, kam visa vasara bija nebeidzama cīņa ar sausumu. Taču vēlmē un patikā pret sauli nedrīkstam aizmirst divas bīstamības: karstuma dūriena draudus, atrodoties tiešos saules staros, un ultravioleto starojumu. Par karstumu it kā lielu neskaidrību nav – katrs aptuveni nojaušam, kad kļūst par karstu, kad jāslēpjas no saules, kad dzert vairāk ūdeni vai atveldzēties ar peldi. Tiesa, katru vasaru joprojām ir pārāk daudz gadījumu, kad pārkarsuši cilvēki ar jau nopietnām veselības problēmām nokļūst slimnīcā. Bieži tā ir vienkārši nepiedomāšana – strādājot saulē, nemana, ka pārkarst. Un tas var notikt, arī ilgi atrodoties automašīnā bez kondicioniera vai nevēdinātās telpās. Savu daļu, protams, dod arī alkohols, pārgalvība un neuzmanība. Karstuma briesmas slēpjas tieši tajā, ka mums šķiet – mēs taču par karstumu zinām, galvenais ir uzticēties sajūtām. Tomēr vajadzētu katru reizi mazliet apšaubīt savu zināšanu un jušanu: izdzert pusglāzi ūdens vairāk, nekā gribētos, vai pastrādāt dārzā pusstundu mazāk, jo dārza darbi jau tāpat nekad nebeigsies. Arī atpūšoties saulē, atcerēties – dienas vidū labāka ir ēna vai pat telpas. Un te nonākam pie otrā, mazāk zināmā drauda – ultravioletā starojuma. Tas nav ne redzams, ne tūlītēji jūtams, tādēļ izvairīties var, tikai iepriekš ar to rēķinoties un domājot līdzi.

Uzmanību: ultravioletais starojums!

Ultravioletais starojums, tāpat kā gaisma vai siltums, ko saņemam no saules, ir elektromagnētiskie viļņi. Šo viļņu garums ir īsāks nekā redzamajai gaismai, un, vienkāršoti sakot, viss starojums, kura viļņu garums ir īsāks par redzamo gaismu, uz cilvēku iedarbojas lielākoties negatīvi. Protams, no ultravioletā starojuma mēs varam gūt acij tīkamu ādas iedegumu, tomēr mediķi vienmēr brīdina – arī it kā veselīgs iedegums gadu gaitā kaitē ādai, liek tai ātrāk novecot un palielina vēža risku. No pārāk liela kaitīgā starojuma mūs glābj ozona slānis. Tas atrodas aptuveni 25 kilometru augstumā un tieši mūsu platuma grādos un Arktikā tas ir visbiezākais, līdz ar to varam būt mierīgi, ka šajā ziņā dzīvojam drošākajā zemeslodes daļā. Taču, tā kā esam tālu uz ziemeļiem un spēcīgu starojumu ikdienā jūtam tikai dažus mēnešus vasarā, mūsu āda tam ir mazāk gatava nekā dienvidniekiem.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē, industrijā un sadzīvē plaši ienākot dažādiem ķīmijas atklājumiem, sākās problēmas arī ar ozona slāni.

Tikai septiņdesmitajos gados zinātnieki noskaidroja, ka hlorfluorogļūdeņraži (starptautiski pazīstami ar saīsināju CFC) un citas vielas noārda ozona slāni. Pazīstamākais un viens no biežāk lietotajiem bija freons. Kopš septiņdesmito gadu sākuma ASV satelīti sāka regulārus ozona slāņa novērojumus, kas sniedza dramatisku atklāsmi, ka virs Antarktīdas ozona slānis irst straujāk nekā citur un līdz 1985. gadam bija tikai 30% no normālā biezuma. Zemi sasniedza ārkārtīgi liels ultravioletais starojums, kas draudēja strauji izraisīt veselības sarežģījumus visai cilvēcei. Astoņdesmito gadu vidū šī problēma guva visplašāko publicitāti presē un aktualitāti sabiedrība, starptautiskās organizācijas apjauta, ka steidzami jārīkojas. Tika radīts Monreālas protokols, kas daudzās industriālās nozarēs aizliedza izmantot zinātnieku norādītās ozona slāni noārdošās vielas. Pietiekami lielā vienprātībā valstis vienojās to parakstīt, un pašlaik to ratificējušas tikpat kā visas pasaules valstis un teritorijas – kopumā 197.

Lai arī ozons atjaunojas lēni un ik pa laikam ozona caurums virs Antarktīdas atkal paplašinās, savu maksimumu tas sasniedza šī gadsimta pašā sākumā, un tendences rāda, ka ozona daudzums atmosfērā vairs būtiski nesamazinās. Arī aizliegto vielu emisijas ir ievērojami sarukušas. Piemēram, 1986. gadā kopējais hlorfluorogļūdeņražu patēriņš pasaulē bija aptuveni 1,1 miljons tonnu, bet 2002. gadā tikai 0,1 miljons tonnu, un pēdējos desmit gados tas turpina sarukt. Taču problēmu joprojām aktuālu padara tas, ka daudzi no šiem ķīmiskajiem savienojumiem ilgi nenoārdās. To pastāvēšanas ilgums ir no 55 līdz pat 140 gadiem. Vielas turpina cirkulēt atmosfērā un deldēt ozona slāni, tāpēc pat pēc tik strauja piesārņojuma mazināšanas paies vēl vairāki gadu desmiti, pirms ozona slānis varēs atjaunoties straujāk. Tiesa pēdējos gados zinātnieki pamanījuši satraucošu tendenci: ozona slāņa atjaunošanās kļuvusi lēnāka, nekā gaidīts, un brīžiem pat manāmas kādas noārdīšanās pazīmes. Ir aizdomas, ka kaut kur pasaulē atkal sāk lietot kādas vielas, kas ozona slānim ir kaitīgas. Pagaidām gan nav skaidrības, kas tās par vielām un vai tas var radīt bīstamību nākotnē.

Ultravioletais starojums

Ultravioleto starojumu mēra līmeņos no 0 līdz 11. Latvijā tikai aptuveni trīs mēnešus gadā tas sasniedz 5.–6. līmeni un tikai dažas dienas gadā pārsniedz 7. līmeni, kas pēc šīs skalas uzskatāms par intensīvu starojumu, kad īsā laikā, 5–20 minūtēs, apdegumus var gūt ne tikai bālģīmji, bet arī tumsnējāki cilvēki. Jāpiebilst, ka parasti ziņās norāda dienas maksimālo ultravioleto starojumu, kas ir 1–3 stundas pēcpusdienā ar nosacījumu, ka debesis ir skaidras. Nedaudz lielāks ultravioletais starojums var būt ūdeņu tuvumā, jo tad āda starojumu saņem ne tikai pa tiešo no saules – to atstaro arī ūdens virsma. Lielu daudzumu ultravioletā starojuma atstaro arī smiltis jūras krastā.

Jūnijā un jūlijā ultravioletais starojums ir visspēcīgākais, jo tad saule atrodas visaugstāk debesjumā. Jo stāvāk krīt saules stari, jo plānākam atmosfēras slānim tie iet cauri, līdz ar to mazāk tiek aizturēti arī ozona slānī. Tāpēc tieši Jāņu laikā ir uzstādīts pašreizējais ultravioletā starojuma rekords Latvijā. 2016. gadā laika posmā no 22. līdz 26. jūnijam starojums pārsniedza 8. līmeni, maksimumā sasniedzot 8,4 punktus. Togad sakrita galvenie faktori – laiks bija skaidrs, saulains, gaiss dzidrs, un vienlaikus ozona slānis bija mazliet plānāks, nekā ierasts. Ozona slānis nav vienmērīgs, tas dienu no dienas virs mūsu galvām mainās tāpat kā mākoņu sega, tiesa, amplitūda ir mazāka, un tas nekad neizgaist pavisam.