Rīga +27°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rīts gudrāks par vakaru; mazs cinītis gāž lielu vezumu; meliem īsas kājas; kā vējš skrien, kā miets atduras un citi – šo tautas teicienu jēgu lielākoties neviens neapšaubīs, jo tā lielā mērā tiešām saskan ar notikumiem reālajā dzīvē. Taču pie šiem bieži skandētajiem apgalvojumiem pieder arī tādi savstarpējās attiecības raksturojoši izteicieni kā tāds tādu atrod un pretpoli pievelkas, kas vismaz sākotnēji taču šķiet divi visai pretēji apgalvojumi. Tas būtu, kā uzstāt, ka diena ir nakts un nakts ir diena. Tad kā to izskaidrot? Kā cilvēki izvēlas viens otru un kāpēc? Un vai tiešām līdzīgi piedzīvo mierīgāku, bet atšķirīgie – interesantāku dzīvi?
Viedokļi no malas
«Šie divi skan kā visai pretēji apgalvojumi, taču vienlaikus arī ir pareizi. Cilvēks ir daudzšķautņaina būtne ar dažādām un bieži vien arī visai pretējām īpašībām. Vienā situācijā tas pats cilvēks ir skops, bet citā – dāsns, dažkārt viņš ir runīgs, bet citkārt – klusētājs. Cilvēkā var atrast jebkuru īpašību, jautājums tikai – cik bieži un kādā intensitātē tā ir izpaužas. Pat vienā pārī dažādos cilvēkos šie modeļi var pastāvēt paralēli,» skaidro ārste psihoterapeite Baiba Šmite.
Patiesībā pāra attiecību mikrokosmoss un dinamika cilvēkiem no malas nav un arī nevar būt līdz galam saprotama – apkārtējiem ir redzama tikai šo attiecību aisberga pati augšējā daļa. Līdz ar to visdrīzāk tie var būt tikai kādi situatīvi komentāri no malas tābrīža situācijām. Tad komentāri var būt pat visai precīzi. Piemēram, viens otru vaino, otrā saredzot agresīvu uzvedību, bet paši sevī to neredz.
Var pat teikt, ka otrs kā spogulī rāda to, ko pats sevī neredz, bet vērotāji no malas to redz gan.
Vai arī citkārt cilvēki saviesīgā pasākumā vai radu saietā var vērot no malas kādu pāri, kasīt aiz auss un netikt gudri – nu kas šos divus putniņus vispār vieno? Viņiem taču nav nekā kopīga, pilnīgi pretpoli! «Bet tie ir vērtējumi par situācijām, kas ir kā mirkļa fotogrāfija – re, šajā bildē mēs uz viena viļņa, bet te kā diena pret nakti. Bet attiecību pasaule ir ļoti plaša un daudzšķautņaina, un to nevar ielikt šajos divos vienkāršos modeļos.» Eksistē vairākas teorijas, kā mēs izvēlamies partnerus. Viena no tām apgalvo, ka to darām pēc savas romantiskās mīlas kartes. Proti, katram ir sava karte, kas ietver ideālā partnera dažādas pazīmes. «Šī karte var būt apzināta un neapzināta, pa daļai mēs skaidri zinām, ko meklējam, bet ko citu tikai neskaidri sajūtam – šis patīk, bet šis nepatīk. Dzīvē nolūkotajam cilvēkam ir vismaz daļēji jāsakrīt ar šo pazīmju kopumu, jābūt kādam obligātajam minimumam, lai viņš ieinteresētu un varētu rasties simpātijas. Jo vairāk reālais cilvēks sakrīt ar iekšējās mīlas kartes izkārtojumu, jo lielāka iespēja iemīlēties. Un pāru strīdi vēlāk izceļas tieši par to, ka ir vēlme pielāgot savu partneri šim iekšējam objektam.» Šajā kartē ir viss, tur būs kaut kas līdzīgs un būs arī kaut kas pilnīgi pretējs, atšķirīgs, tātad no pretpolu plaukta. Būs arī daudz variāciju un nokrāsu pa vidu. Līdz ar to visbiežāk pēc dažām pazīmēm partneri būs līdzīgi, pēc dažām pretēji, bet pārējais, kā jau teikts – pa vidu.
Līdzīgie
Kas tad ir tie, kas izvēlas sev līdzīgos, atrodot otru šķietami tādu pašu, kā pats? Lielākoties tie ir pāri, kur abiem ir līdzīga emocionālais briedums, intelekts, sakrīt dzīves vērtības, uzskati, principi, sapņi, atpūtas veidi, iespējams, arī finansiālais stāvoklis. Nereti, dzīvojot kopā, viņi kļūst līdzīgi arī vizuāli, piemēram, izvēlas viena stila drēbes – sportiskā vai klasiskā –, dod priekšroku konkrētai krāsu gammai. Ja ir līdzīgi ēšanas paradumi – abi var būt sportiski vai arī abi ir apaļīgie mājās pie TV ekrāniem sēdētāji…
«Līdzīgi pamata aspekti – intelekts, dzīves vērtības un prioritātes, pasaules uzskats – ir svarīgi, lai cilvēks attiecībās ar otru justos saprasts, pieņemts, lai varētu drošāk atklāt savu iekšējo pasauli, kas rada tuvības sajūtu. Padomju laikos folklorizētā savienība skolotāja un traktorists būtībā tomēr bija diezgan sarežģīta, grūti līdzsvarojama sistēma,» skaidro Baiba Šmite. «Ļoti atšķirīgiem cilvēkiem ir grūti būt laimīgiem ilgtermiņā, ir jābūt līdzīgai platformai, uz kā cilvēki balstās.» Prinči apprec pelnrušķītes tikai pasakās, dzīvē prinči lielākoties apprec princeses, un, ja arī nolūkotajai nav princeses titula, visdrīzāk viņai ir citi, īpaši bonusi.
Atšķirīgie
Skaties uz cilvēkiem un brīnies – tik atšķirīgi, bet tomēr sadzīvo pat tīri tā neko. Šajā gadījumā cilvēkus lielākoties otrā pievelk tas, kā pašiem trūkst vai ko vēlētos sevī attīstīt, skaidro psihoterapeite. Šajās pretpolu attiecībās var izcelt vairākas šo atšķirību jeb pretpolu asis. Izvēle balstās uz to, ka abiem tas ir izdevīgi un labi funkcionē.
- Emocionāls tuvums/emocionāla distance
Piemēram, introvertais partneris attiecībās ar cilvēkiem ir visai distancēts, bet ekstravertais – atvērts, tuvāks, siltāks, orientēts uz attiecībām. Nav neparasti, ka šādi cilvēki pievelkas, jo introvertam ir vieglāk, ja otrs runā, izpaužas, bet ekstravertam patīk, ka ir kāds, kas viņā klausās. Ekstraverts ir tas, kas uztur attiecībās dinamiku, un, ja abi ir klusi, mierīgi, vairāk pasīvi, tad, iespējams, jau pašā sākumā nebūs neviena, kas uzaicina uz randiņu un sper pirmo soli, bet vēlāk kopdzīvi padara aktīvāku un aizraujošāku. - Dominance/pakļāvība
Tas ir varas jautājums – viens vairāk grib būt tas, kurš izlemj, kurš ir noteicējs, grib paturēt galavārdu, otram savukārt patīk un ir izdevīgi vairāk pielāgoties, piekāpties, izvairīties no lēmumu pieņemšanas. Tas, kurš izlemj, lielākoties uzņemas atbildību, tiesa gan, ne vienmēr. Citreiz ir tā, ka es izlemju! – bet, ja kaut kas noiet greizi, vainīgs ir otrs. Piemēram, priekšā kopīga nedēļas nogale; vienam no partneriem varbūt pat piebilstot: tu izvēlies, darīsim, kā tu gribi. Pakļāvīgajam ir bailes uzņemties atbildību, viņš negrib justies slikti, ja beigās otram kas nepatiks. Labāk lai izvēlas otrs, viņš arī būs atbildīgs, ja kaut kas noies greizi. Tomēr kopumā šajā modelī pretpoli līdzsvaro viens otru, necīnās viens ar otru. - Bezspēcība/visvarenība.
Šajā modelī pretpoli iezīmējas shēmā, kur kāds attiecībās ir glābjams, atbalstāms, nejūtas droši. Savukārt otrs ir tas, kurš atrisina, uzņemas atbildību, viņš ir tas glābējs. Tas daļēji ir līdzīgi dominances asij, tomēr te galvenais ir nevis dominance un pakļāvība, bet tieši bezpalīdzība, nespēja vai nevēlēšanās tikt galā, un tam visam iepretim – es zinu, kā ir jādara, es zinu, kā šo atrisināt.
Visos minētajos pretpolu gadījumos attiecības tiek izveidotas, pamatojoties uz to, ka katram pārī tās ir savā veidā izdevīgas – katram ir kaut kas, ko vajag otram.
Laimīgumu vispirms nosaka spēja pieņemt sevi
«Pāra attiecībās ir uz āru redzamā daļa, bet ir arī sava intīmā, ļoti personīgā telpa, kurā cilvēki no malas nevar ieskatīties,» skaidro psihoterapeite. Līdzīgo dzīve, iespējams, ir prognozējamāka, toties par pretpoliem varētu apgalvot, ka šādās attiecībās cilvēki viens otru papildina un atšķirības ienes zināmu paplašinājumu. Piemēram, ekstraverts parasti izvēlas laiku pavadīt cilvēkos, ir sociāli aktīvs, visur dodas, piedalās, bet introverts partneris viņam paver citas iespējas – iepazīt mierīgus brīžus ar klusumu, grāmatu, došanos dabā. Tās ir lietas, ko ekstraverts pats savā pasaulē nemaz neieviestu. Savukārt introverts tā arī paliktu vienatnē, savā pasaulē, bet ekstraverts viņu izvelk cilvēkos, kur viņš, iespējams, atrod to, kā līdz šim viņa dzīvē nebija. Tādā ziņā pretējās īpašības savstarpēji papildinās.
«Kopumā laimīguma pakāpi tomēr nosaka cilvēku spēja pieņemt pašiem sevi, justies labi ar sevi un pieņemt arī otru tādu, kāds viņš ir. Jo cilvēks neapmierinātāks, sašķeltāks sevī, jo vairāk viņš caur partneri dažādu kompensāciju veidā vēlēsies iegūt to, kā pašam trūkst. Tad cilvēki uzliek partnerim lielu slogu, jo gaidas ir kā važas. Partneris šīs gaidas nevar piepildīt un seko vilšanās,» skaidro psihoterapeite.
Par spīti iedomām un pieņēmumiem, reāli tāpat cilvēki iemīlas tajos cilvēkos, kuros iemīlas.
Varam atrast kādu, kam piemīt visas vēlamās īpašības, bet mūs pie šā cilvēka nevelk, ar viņu ir garlaicīgi. Savukārt cits liek iedegties visām brīdinājuma lampiņām, bet par viņu nevaram vien beigt domāt. «Mūsu personības dzīlēs slēptās problēmas vai traumas tiecas risināties, un zemapziņa bieži izvēlas partneri, caur kuru senās problēmas tiek atdzīvinātas, lai meklētu tām jaunus risinājumus. Tieši tāpēc mēdzam atkārtoti izvēlēties cilvēkus, ar kuriem esam nelaimīgi, kas sagādā mums ciešanas, lai arī tiecamies uz kaut ko pavisam pretēju. Taču šis ir sarežģīts, individuāli risināms jautājums, kam, visticamāk, nepieciešama individuālā psihoterapija.»
Dažādas pieredzes
- Dita, 47: Dzīves laikā modelis mainās
«Kādā dzīves posmā, manuprāt, nostrādā abi modeļi. Jaunībā pievelkas pretpoli, jo atšķirīgais, neizzinātais pievelk kā tāda jauna, neizpētīta teritorija. Taču ar laiku, ja nenostiprinās kopīgais, līdzīgais, tā pretpolu pievilkšanās izčākst, un cilvēki izšķiras. Ja cilvēki spēj saglabāt kopīgu virzienu, pat kādā ziņā kļūst līdzīgi – viņi parasti paliek kopā ilgāk. Vēl jau ir tas teiciens – ar ko tu dzīvo, par to tu kļūsti. Ja vērīgi ieskatāmies – ne tikai suņi mēdz būt ļoti līdzīgi saviem saimniekiem, dažkārt arī vīrs un sieva pat sejas vaibstos kļūst viens otram līdzīgi! Es pati jau 25 gadus esmu kopā ar cilvēku, ar kuru daudzējādā ziņā esam līdzīgi, un mums patīk teiciens, ka labāk skatīties vienā virzienā, nevis vienam otra acīs!» - Daina, 43: Noteikti tāds tādu atrod
«Satikāmies ar vīru bohēmas laika kulminācijā, abi bijām līdzīgi – dzīves baudītāji, ballīšu nezvēri. Vienmēr sakām, ka šī satikšanās izglāba mūs abus no kaut kā vēl trakāka. Skatījāmies uz pasauli līdzīgi, trakojām, uzdzīvojām, un tieši tādi divi tusanti tomēr spējām nodibināt ģimeni un radīt brīnišķīgu bērnu. Taču apkārt sev redzu arī pretpolus – labās, pareizās, aktīvās un izglītotās meitenes, kas ir kopā un mokās ar alkoholiķiem, flegmatiķiem un ne pārāk labiem vīriešiem. Varētu domāt: ak, viņi tak kā diena pret nakti, taču, ja par rūpīgāk ieskatās, iespējams, viņi nemaz nav tik izteikti pretpoli, bet savā veidā līdzīgi; gan vienā, gan otrā ir kāda kopīgā kļūda – bailes palikt vieniem, vēlme iztikt ar to, kas ir… Tad tomēr atkal sanāk, ka tāds atrod tādu. Faktiski jebkurās attiecībās, draudzībās, pat nejaušā verbālā komunikācijā ar veikala kasieri – tajā brīdī tāds ir atradis tādu, cilvēkos kaut kas norezonē, un uz āru iznāk tas, kas jau nu kurā tur iekšā ir.» - Santa, 39: Visu nosaka vecumposms
«Jaunībā pievelkas pretpoli, tas otrs ir atšķirīgs, tas ļoti piesaista, un tu daudz ko iemācies. Manā izpratnē pretpoli ir jaunības adrenalīna blakusprodukts. Viņš visu dara atšķirīgi – nāk no cita bekgraunda, atpūšas citādi un pat olas vāra citādi, lasa citas grāmatas un skatās citas filmas. Ir brīdis, kad tas šķiet aizraujoši. Bet ar laiku tomēr ir vēlme satikt, kas ir līdzīgs, lai esat uz viena viļņa. Jo gribas mieru. Negribas karstas diskusijas par visu pēc kārtas, negribas vairs plēst traukus un vicināt kaujas zobenus. Šobrīd esmu brīva sieviete un tieši biju par šo domājusi: pēc kādiem kritērijiem es šobrīd meklēju partneri? Un sapratu – līdzīgu sev. Līdzīgu!» - Enija, 31: Tikai pretpolu!
«Mani pilnīgi noteikti interesē tieši pretpoli – man ir izteikta interese par vīriešiem no citām kultūrām, kas automātiski nes līdzi visu citu. Man ir bijis romāns ar aziātu izcelsmes vīrieti – man tā patika, ka tur viss bija pilnīgi cits: atšķirīga pasaules uztvere, cita āda, citi mati, pat zobi bija pilnīgi citas struktūras. Patika, ka viņš citādi reaģēja, citādi gatavoja, šķiet, pat citādi krāca, nekā to darīja latviešu bāleliņi. Kad studēju ārzemēs, man bija ilgstošas attiecības ar melnādainu puisi – tieši tā paša iemesla dēļ, jo viņš pats un viss par un ap viņu bija pilnīgi cits! Neciešu vienveidību, garlaicību, prognozējamību, gribu, lai ir kā filmā, un lielākoties man tā arī ir! Arī šobrīd tiekos ar vīrieti, kas ir ļoti, ļoti atšķirīgs no manis, un arī viņam tas ļoti patīk! Viņš man bieži saka, ka «tu esi kā neviena cita.».
