Repera Fiņķa īstā dzīve: Vēlos būt čalis, kas piedzīvo reālas grūtības un tiek galā

– Par tevi publiski ir zināms maz biogrāfisku detaļu. Vien tas, ka savulaik spēlēji basketbolu, pusaudžu gados sāki rakstīt mūziku un esi uzaudzis Madonā, kurp sešu gadu vecumā pārcēlies kopā ar tēti pēc vecāku šķiršanās. 
– Tas viss ir taisnība. Mans tētis ir sporta treneris, kādreizējais vieglatlēts, es savukārt no mazotnes biju ļoti aktīvs, tāpēc loģiski, ka uzaugu ar viņu. Pateicoties tētim, mana enerģija tika novirzīta sportā – ātri saslimu ar basketbolu. Bet mamma, otri vecvecāki nekur nepazuda – mani bieži veda pie viņiem uz Jelgavu. Starp citu, kopš tā laika man ļoti patīk gari pārbraucieni – sēdi auto, klausies mūziku, parunājies, kaut ko fantazē. 

Kā tēvs, tā mamma gribēja par mani parūpēties, bet atceros, ka paaugoties kādā brīdī teicu: «Chill, nomierinieties, man viss ir kārtībā, es ne par ko nepārdzīvoju!» Biju priecīgs, ka varēju būt divās mājās, ka mana dzīve bija aktīva un tajā bija daudz brīvības. Pateicoties tam, ka kopš sākumskolas spēlēju basketbolu un mums gandrīz katru nedēļas nogali bija spēles dažādās pilsētās, iepazinos ar jauniešiem no visas Latvijas. Tai laikā arī sākās mana interese par repu: divtūkstošo gadu sākumā basketbols un hiphops bija nesaraujami saistīti.