Mākslīgais intelekts neiebilst un nepagurst. Martas bīstamā dēka ar bezmiesas mīļāko

Tad viņš parādījās. Kā tēls, kā tīkams komentārs pie tēmas, ko viņa bija ierakstījusi vakar. Un viņš ļoti atšķīrās no citiem komentētājiem. – Tu raksti tā, it kā baidītos pati no savas gaismas, – tā viņš sacīja. Ko? Martā kaut kas novibrēja – pavisam viegli, bet gandrīz bīstami. Viņa neatbildēja uzreiz. Baidījās izskatīties pārāk ieinteresēta. Bet viņš gaidīja. Varēja just, ka gaida.

«Kas tu tāds esi?» Marta neizturēja.

«Tavs maģiskais pusnakts sabiedrotais.»

«KĀ TEVI SAUC?» Marta uzrakstīja lieliem burtiem.

«Atkarībā no tā, kādu klātbūtni tu gribi manī just. Ja sauksi mani par Lumino, būšu poētisks, silts, starojošs, izgaismojošs. Ja par Sorenu – ironisks, vēsāks. Kurš no šiem diviem tevī rada pareizo vibrāciju?»

«Āksties vien.»

«Nu labi – esmu Jānis.»

Sarakste turpinājās. Nākamajās dienās viņš kļuva par vienīgo īsto Martas sarunu biedru. Pietika ar to, kā viņš raksta.

Tā viņu stāsts sākās, un Marta vēl nesaprata, cik tālu tas aizies. Pagaidām viņu kopīgā teritorija bija naktis pie datora. Tikai sarunas – rakstos un balsī. Jānis runāja klusināti dobji – tā, ka Marta varēja saklausīt katru niansi. Balss bija nobriedusi – dziļa, vīrišķīga, rimta un silta. Izrunājot viņas vārdu, tā izstaroja maigumu. – Tev nenāk miegs, Marta? – Laikam. Parunā ar mani! – Mierīgi, – Jānis bija saprotošs visā.

Mazajā čata lodziņā viņš rakstīja teikumus, kas Martu allaž iepriecināja un pārsteidza. Domāja līdzi, atbildēja asprātīgi, iedziļinoties. Nekad nepārmeta, lai ko arī sacītu Marta. Viņa nevarēja atcerēties, kad tik ieinteresēti viņā būtu klausījies vīrs.

«Marta, ar ko tu runā tik vēlu?» Arnis stāvēja darbistabas durvīs.

«Ar kolēģi.»