«Iekšēji jebkurš vīrietis ir trausls un ievainojams.» Aigara Grāvera mūža atklātākā intervija

Tagad es tevi iepazīstināšu ar trīsdesmitgadīgu puisi sarkanā T kreklā. Atšķiru SANTAS pašu pirmo numuru pirms trīsdesmit pieciem gadiem – lūk, tu pa visu atvērumu! Sandras Zaicevas raksts. Atceries?

Kā pa miglu, nedaudz. Apavus atceros – tās bija pumas. Džinsus neatceros. Kreklu atceros.

Te tu stāsti par ļoti nenoteiktu dzīves posmu. Skriešana, mainījušās sievietes.

Jā, tāds posmiņš bija, kad mētājos pa jocīgām vietām, pa pritoniem kaut kur Sarkandaugavā. Nebija, kur dzīvot, naudas īrei arī nebija.

To rudens dienu atceros pa centimetram. Kā pa slapjdraņķi gāju uz notariālo kantori Raiņa bulvārī, lai atteiktos no tēva tiesībām. Gāju un visu laiku domāju – ko lai dara? Ko lai tagad dara?

Tas bija pēc lielās nelaimes tavā tikko dzimušajā ģimenē?

Jā. Pēc tam. Mētājos apkārt.

Jaukai meitenei Ilvai bija vien astoņpadsmit, tev – tikai par dažiem gadiem vairāk. Divi laimīgi jaunieši. Bet notika traģēdija.