Uguņciema šamane Marija Sils: Es slimības nesaucu vārdā

Krīze paver dziedināšanas ceļu

«Uzaugu Rīgā, taču vasaras pavadīju Lāčupītes dendrārijā, kas atrodas starp Klapkalnciemu un Apšuciemu,» Marija Sils stāsta, kā izvēlējusies dziedināšanas ceļu. «Dendrāriju, ko tagad iecienījuši tūristi, padomju laikā veidoja mans tēvs Igors Mednis. Viņš bija dendrologs entuziasts, kas vairākos hektāros introducēja svešzemju augu sugas. Tajā laikā nevarēja aiziet uz stādaudzētavu un iegādāties brīnumaugus. Tēvs pēc tiem brauca uz Padomju Savienības tālākām vietām, ar citiem entuziastiem Rietumu valstīs mainījās ar sēklām, sēja, stādīja, audzēja un pavairoja augus. Vasarās es dzīvojos pa dendrāriju, sarunājos ar kokiem, mētrām, rūķīšiem. Domāju, ka tas ir normāli un meža garus redz visi. Bērnībā ar vecākiem lasījām zāļu tējas – pelašķus, vīgriezes, meža zemenes, avenes un citus ārstniecībā vērtīgus augus. Man dzimtā nav dziednieku, interese par to man aizsākās astoņpadsmit gadu vecumā, kad satiku ezoteriķi Modri Slavu un nonācu Viedas sadraudzībā. 

Kad viss bija zaudēts, ņēmu pierakstus, atcerējos, ko esmu apguvusi kursos, un sāku nodarboties ar dziedniecību.

Studēju Mākslas akadēmijā, apprecējos, dzima bērni, taču smalkā plāna jušana, interese par augiem, to lietošanu ārstniecībā nezuda. Apmeklēju dažādus kursus, kur apguvu elpošanas tehnikas, šamaniskās prakses, transpersonālo psiholoģiju. Starptautiskajā profesionālajā dziedniecības akadēmijā Akvilona, ko vada dziednieks Oskars Peipiņš, pabeidzu dziedniecības kursus. Mācījos sev, nedomāju, ka zināšanas izmantošu darbā ar cilvēkiem. Izveidoju apzaļumošanas firmu, un kopā ar otro vīru iekārtojām cilvēkiem dārzus. Paņēmām bankā kredītu un Kaķeniekos iegādājāmies māju. 2008. gadā valstī iestājās ekonomiskā krīze, vīrs nomira, un es paliku viena ar trim bērniem.