«Neesmu nekas vairāk kā kaudzīte atomu.» Profesors Mārcis Auziņš par Dievu un dvēseli

Prāts ir kā zupa – kad to vāra, uzpeld putas, kas jānosmeļ. Tā savu nepieciešamību pēc deviņu stundu meditācijas dienā skaidro fiziķis un bijušais LU rektors Mārcis Auziņš.

Lai arī racionāli viņš sevi dēvē par atomu kaudzīti un neatzīst dvēseles esamību klasiskā izpratnē, profesors atklāti runā par to, kas viņu aizkustina, kāpēc joprojām gribas baltus gulbjus un kāda ir viņa pārbaudītā metode cīņai ar sliktām priekšnojautām. Tā ir saruna par prāta higiēnu, mīlestību 50 gadu garumā un to, kāpēc pasaule – par laimi – tomēr neies bojā.

Galvenie pieturpunkti sarunā:

• Prāta higiēna. Kāpēc ar vienkāršu pasēdēšanu klusumā nepietiek un kāpēc meditācija patiesībā ir smags darbs ar apziņas netīrumiem.

• Paradokss. Kā atomu čupiņa – kā Auziņš sauc cilvēku – spēj mīlēt, ienīst un piedzīvot spēcīgas emocijas? Fiziķa skatījums uz jūtām.

• Vectēva mantojums. Stāsts par pie Gaujas ieraktajām Bībelēm un neredzamo nabassaiti ar senčiem.
• Miera formula. Kāpēc norobežošanās no ziņām pati par sevi mieru nedod un kā iemācīties atšķirt lietas, kuras varam ietekmēt, no tām, kuras – nē.
• Laime mājās. Par klanu – sievu, ar kuru kopā jau kopš vidusskolas, meitām un pieciem mazbērniem.