Aktrise Jana Čivžele par skaisto un smeldzīgo: Reizēm saku – man ir seši eņģeļi…

– Rīt Parsifāla pirmizrāde. Viss gatavs?
– Vienas čībiņas vēl vajag. Lūdzu Vilim Daudziņam, lai atnes, zinot, ka Zanes mamma mēdz tādas adīt. 

Esmu sapratusi: jo vairāk runājam par to, kas mums vajadzīgs, jo lielāka virzība. Reizēm tas aizved līdz neticamiem brīnumiem. Gandrīz katrā projektā man ir tādi pārsteigumi, ka atliek vien noelsties: «Ah, kas tas bija?»

Bērnībā izjutu milzīgu mīlestību un rūpes par sevi.

Piemēram, Parsifālā nepieciešama nerra cepure ar diviem ragiem. Tā kā izrādes ideja ir izmantot lietotos apģērbus un viss ir mazliet trash stilā, man bija nopietns izaicinājums, kur dabūt lietotu nerra cepuri. Aizbraucu uz Torņakalna sarkano krustu, un tur kastē pašā augšā tāda stāv! 

– Kā tā var būt?!
– Nezinu. Bet bija. Cepuri ieraugot, manī ielija liels siltums. Man tiešām katrā projektā ir mirkļi, kad varu teikt – man to iedeva. Apzinos, ka tā nav nejaušība, drīzāk paralēle, ko vārdos nemākam nosaukt, bet tā eksistē un straumējas mums garām.  
Es ticu brīnumiem. Bez tā man būtu grūti dzīvot.