Nelūgto viesu zvaigzne Gerda Embure: Vai esmu kaut kāda lelle, ar kuru drīkst darīt visu, ko vēlas?

Kādā intervijā minēji, ka aktrises profesija pie tevis nākusi dabiski, pašsaprotami. Kā tas ir?
Mans tētis strādāja Latvijas Televīzijā, un dažreiz viņš mani ņēma līdzi. Tās nebija daudzas reizes, toties spilgtas. Atceros, bija 2007. gads, nesen iznācis seriāls Neprāta cena, ko es skatījos televīzijā, un tad tētis mani izvadāja pa filmēšanas studiju. Kā piecgadīgam bērnam sajūta bija brīnumaina – viss ir gluži kā televizorā, viss īsts! Un tad atceros mirkli: seriālā aiz kādām durvīm bija istaba, studijā tās atveru, bet tur – nekā nav… Tā nebija gluži vilšanās, drīzāk pārsteigums – kā? Dzīvē nav, bet seriālā – ir! Tajā brīdī es noķēru to brīnumu: kā viņi to izdara? Manuprāt, tad arī radās interese par aktiermākslu, teātri un kino. Mana pirmā loma bija piecu gadu vecumā seriālā Likteņa līdumnieki. Mamma atrada teātra skolu pie Kārļa Krūmiņa, paralēli mācījos mūzikas skolā un spēlēju kokli. Noteikti tas ir vecāku ieguldījums – viņi pamanīja sīkāko interesi un palīdzēja atrast man īsto vietu. Tagad tajā pašā teātra skolā Rats iet arī mans brālis.

Bērnību esi pavadījusi Rīgā?

Jau studiju laikā izrādēs redzēju, ka Valmieras teātrī tiešām pastāv ansamblis.

Es dzīvoju Stopiņu novadā Pierīgā. Sākumā mācījos Ulbrokas vidusskolā, pabeidzu arī Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolu, bet pēc tam pārgāju uz Rīgas 64. vidusskolu. Tad mēs ar ģimeni pārvācāmies uz Rīgu, bet ne manu mācību dēļ, vienkārši bija pienācis laiks mums kā ģimenei doties citos virzienos.