«Viss maģiskais ir tur, ārā.» Nora Kirta – no prestižas reklāmas aģentūras līdz kleitu biznesam Indijā

Pirms mūsu sarunas tev jau bija notikusi žurnāla fotosesija, pēc kuras tu feisbukā ierakstīji: «Kritiski vērot savu ārieni 51 gada vecumā ir diezgan mokoši. Fotosesija kā eksāmens.» Varbūt visas runas par sevis pieņemšanu un skaistu novecošanu ir bulšits? Kā tas izskatās no tavas pieredzes?

Man nepatīk fotografēties. Un es atceros, ka fotogrāfija noteikti bija pirmais mirklis, kad es sapratu, ka man mainās sejas ovāls. Ieraugi, skaties un domā – oi, vai tiešām jau? Nuuu, labi. Tas pats arī par svaru vai to, kā es patiešām izskatos. Jo es taču nestāvu katru dienu pie spoguļa kaila, lai sevi eksaminētu. Bet šis svešais skatiens, noķertais mirklis, man iedod citu reality check. Bet tas ir tikai mirklis. Tikai. Ja man ar tādu sevi ir jādzīvo, tad es ar to dzīvoju, un man ir labi.

Tātad tu piekrīti, ka nav problēmu justies labi ar sevi arī tad, kad mainās lielie cipari.

Man šķiet, ir bezjēdzīgi pieķerties tam, kā vairs nav, – to var attiecināt uz visu, arī vecuma kontekstu. Atmiņas var būt skaistas, var bagātināt, piešķirt citu šķautni. Taču ja viņas mūs nevis bagātina, bet ved uz nostalģiju un skumjām, ka kaut kas ir beidzies… Es atvainojos, bet lielākā dzīves gudrība ir saprast, ka viss sākas un viss beidzas.

Otrdienā biju izšķīrusies ar savu iepriekšējo partneri. Trešdienā raudāju. Ceturtdienā jau biju brīva sieviete. Tā satiku savu pašreizējo vīrieti.