Valsts policijas šefs Armands Ruks: Labāk parunāsim par meitenēm…

Saprotu, ka tas ir interesanti, bet informāciju, ko tagad mēģināt uzzināt, aizsargā likums Par valsts noslēpumu, tāpēc neko nevarēšu komentēt.

– Visticamāk, jūs nākat no Izmeklēšanas atbalsta ­pārvaldes.
– Kas tā par iestādi?

– No šīs slepenās policijas struktūras, tā dēvētās flotes, nekad neviens nav aizrotējis līdz Valsts policijas šefa krēslam…
– Nezinu, par kādiem jūras spēkiem jūs runājat. Nenāku ne no kādiem iapiem! Es nāku no kipa – Kriminālizmeklēšanas pārvaldes! Kad ministrs Ģirģens mani uzrunāja, biju KIP priekšnieks, publiska persona.

– Bet pirms tam?
– Kas to lai zina… Jūrniecība, jūras spēki… 

– Kāpēc jūs iznirāt no tā saucamās ­flotes?
– Vienkārši! Kādā skaistā dienā Valsts policijas mājaslapā ieraudzīju paziņojumu, ka atlikušas vien pāris dienas, lai pieteiktos Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka amatam. Domāju: esmu jau, kā saka, jūrniecībā vai pasta nodaļā – sauciet, kā vēlaties – gana sasniedzis. Kaut kāds klikšķis manī notika. Viss bija kārtībā – darbs patika, bet dzīvē vienmēr esmu kustībā. Tas nenozīmē, ka šausmīgi mētājos, bet smadzenes un organisms prasīja citu materiālu. Iniciatīva nāca tikai no manis, pieteicos. Iestādes vadītāju šokēju ar šo vēlmi, bet šķēršļus neviens nelika. Amatam bija vairāk nekā desmit kandidātu, konkursā uzvarēju un nokļuvu publiskā vidē. Tā sākās gājiens, kas mani noveda Valsts policijas priekšnieka amatā, par ko ne vienmēr priecājas ģimene, jo darbs aizņem gandrīz visu manu laiku, cieš tuvie.