Uzticības tālrunis Elviss Strazdiņš – čalis, kurš atmasko krāpniekus

– Bija laiks, kad likās – viss, ko daru, vienkārši tiek izmests ­miskastē. Uzņēmumi taisa kaut kādus sūdus, kurus par lielām naudām nevienam nevajag, pēc tam brīnās, ka neviens nepērk, prasa valstij atbalstu, sūdzas, ka ­jaunos uzņēmējus neatbalsta.

Sievietēm Latvijā patīk lasīt visādas lubenes, viss tik romantiski. Pēkšņi viņai uzraksta tas amerikāņu karavīrs, un viņa pati jūtas kā lubenes galvenā varone.

Parasti uz šādiem projektiem aicināja mani, jo es varu uzbūvēt burtiski jebko. Bet tas ir iztērēts potenciāls. Un riktīgi ved depresijā – tu kaut ko dari, dari, dari, un visu izmet, izmet, izmet. Tad sāku lasīt grāmatas, nedēļā pa vienai – par biznesu, mārketingu, lai saprastu, kur ir problēmas ar Latvijas uzņēmējdarbību. Izdomāju, ka man vajag savu vizuālo identitāti, konkrēti sevi pozicionēt internetā. Kādus desmit gadus domāju, kā interesanti parādīt to, ko daru. Tad izjaucu pirmo elektronisko cigareti! Tviterī vienkārši iemetu bildes un pa soļiem izstāstīju, kas kur ir.  Man likās – nevar būt, ka kādu interesēs, bet tas reāli uzsprāga. Wow, izrādās, šīs štelles interesē! Tā pirms divarpus gadiem viss sākās.

Sāku mest, mest, un tas visu laiku sprāga, sprāga. Tad nolēmu pamēģināt programmēšanu, varbūt arī tā cilvēkus interesē. Tādā vienkāršā valodā, un arī tas aizgāja. Tad sapratu – ej nost, esmu piedzīvojis laiku, kad tehnoloģijas ir stilīgas! Jo uz mani vidusskolas laikā visi vienmēr skatījās – ai, tas kaut kāds nojūdzies džeks, ņemas ar nesaprotamām lietām.