Sporta ārsts Agnis Otvars: Tādas emocijas, šķiet, piedzīvo rokstāri!

Brīžiem tā garoziņa sporta ārsta darbā ir diezgan bieza, jo hokejisti pēc būtības nav vienkārši pacienti.

– Dakter, vai pats spēlējat hokeju?
– Nē. Iedomājieties, esmu viens no retajiem hokeja vidē, kurš pats nekad nav spēlējis hokeju! Sportoju tikai savam priekam un veselībai, eju uz zāli, pacilāju kādu hanteli, ziemā patīk snovbords. Vasarā – mocītis. Sacensībās nepiedalos, bet katrā ziņā neesmu dīvānā gulētājs.

– Bet slidot vismaz protat? Kā tad tikt pie hokejistiem uz ledus?!
– Teikšu atklāti: ne-pro-tu! Ne reizi neesmu redzējis, ka kāds hokeja ārsts slidotu uz laukuma. Es varētu būt pirmais! (Sirsnīgi smejamies.) Man ir uz apaviem speciāli uzvelkamas nagliņas.

– Vai hokejs nav jūsu sportisko aktivitāšu sarakstā, jo kā ārsts zināt, cik nopietnās traumās var iedzīvoties?
– Nē, man vienkārši nebija laika ledum – bija daudz jāmācās. Skolas laikā biju labais zēns ar gaišu galvu. Mācības pamatskolā un vidusskolā neprasīja lielu piepūli, nebija arī tā, ka tēmētu uz izcilību, bet mācījos uz septiņniekiem un astoņniekiem. Izņemot vizuālo mākslu – tur reiz semestrī bija četrinieks. Nepatīkami – maitāja kopējo skatu!