Rodrigo Ābols: Bija sajūta, ka esam ­sapņu, likteņa komanda

Galvenais, kas vismaz man palicis atmiņā, – tu nostrādā 60 minūtes, un reāli uzvar tas, kurš vairāk grib!

– Uz interviju ieradies pa taisno no ārsta. 
– Man lors kā mazam bērnam izsūca degunu. Balss pamazām atgriežas. Ārsts pat ieteica uztaisīt kovida testu, bet viss bija kārtībā. Varbūt tas bija kāds vīruss vai arī sapūta, kad čempionāta laikā braucām uz treniņiem ar autobusu. Visi formā, ārā silts, bet darbojās kondicionieri. Vairākiem spēlētājiem bija problēmas. Vistrakāk – Freibim (Ralfam Freibergam – red.), mēs viesnīcā dzīvojām blakus istabiņās, caur sienu varēja dzirdēt, kā viņš, nabags, klepo.

– Lai gan dzirdēti dažādi viedokļi, ­pastāsti savu versiju, kā tapa bronzas izlase!
– Viss sākās ar darbu, kas tika ieguldīts. Šogad fiziskā sagatavošana bija tāda, lai varētu izvilkt visu turnīru. Jau pirms čempionāta pārbaudes spēlēs izskatījāmies pārliecinoši. Šveicei nebija labākais sastāvs, bet Šveice ir Šveice. Ar viņiem vienmēr esam mocījušies. Pirmā spēle bija līdzīga, mazliet pietrūka, bet nākamajā jau 5:1. Likās, ka esam spēcīgāka, ātrāk un labāk slidojoša komanda. Ja fiziski jūties labi, uzreiz arī morāli jūties daudz labāk. Laukumā neuztraucies: bļāviens – man nav kāju! Tā saka, kad nevar pakustēties un nav spēka! Tad tu meklē veidus, kā ­apšmaukt spēli.