Olimpiskais medaļnieks Sebastians Ko: Pats svarīgākais ir izvēlēties sev pareizos vecākus

Sebastiana Ko līdzšinējo dzīvi var iedalīt trīs daļās. Divas ir saistītas ar sportu, bet viena ar politiku. Visās trijās viņš ieņēmis augstākās pozīcijas, baudījis sasniegumus, atzinīgi sevi pierādot uz pasaules skatuves. Jaunības pilnbriedā Sebastians bijis gan olimpiskā zelta, gan vairāku pasaules rekordu īpašnieks. Tad viņa aktīvā un avantūristiskā daba dzīves ceļu iestūrēja politikā. Būdams uzticams konservatīvo vērtībām, viņš uzreiz pēc sportista karjeras kļuva par tautas kalpu Anglijas parlamentā un pamanījies pat vairākus gadus vadīt opozīcijas līdera Viljama Hēga biroju.

Pēc sekmīgi noorganizētām Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā viņš atgriezās sportā kā funkcionārs un kopš 2015. gada ieņem augsto Starptautiskās Vieglatlētikas ­federācijas prezidenta amatu. Rīga viņu iedvesmo. Un, lai cik savādi tas būtu, nevis aktīvo skrējēju, bet gan mūsu mākslas un džeza tradīciju dēļ. 

– Jūs noteikti esat lasījis padomus, kādam apģērbam jābūt nobrieduša un pārliecināta vīrieša garderobē, ar kādām mašīnām viņam jābrauc, kāds cigārs jāsmēķē un kāds konjaks jādzer svētdienās. Ja es vaicātu, kādam minimumam fizisko kustību un aktivitāšu ir jābūt vīrietim ap 40 un 50, ko jūs atbildētu?
– Pirmkārt, neesmu ieinteresēts mašīnās. Un daudzi jums teiks, ka lielākoties valkāju vienas un tās pašas drēbes. Tas ir labs, bet arī ļoti personīgs jautājums. Kāds teiks, ka labs veids, kā uzturēt sevi formā, ir peldēšana. Neciešu peldēšanu. Neeju jūrā vai baseinos. Eju dušā vai vannā – tā ir mana tuvākā saskarsme ar ūdeni. Man patīk ­burāšana, bet iešana ūdenī mani nevilina. Varētu mēģināt teikt, ka skriešana divdesmit minūtes dienā ir laba nodarbe.

Mani vecāki vispār bija diezgan bohēmiski, viņi nevis spieda mani kaut ko darīt, bet tieši otrādi – šad tad novirzīja uzmanību kur citur, parādot, ka pasaulē eksistē arī daudz kas cits bez sporta un skriešanas.

– Man nepatīk skriet.
– Tieši tā. Tev noteikti patīk peldēšana.

– Noteikti vairāk nekā ­skriešana.
– Tas atkarīgs no katra individuāli. Es, piemēram, daudz staigāju. Kad esmu Londonā, reti izmantoju taksometru un, cik vien iespējams, maz izmantoju metro. Nezinu, cik tieši soļu nostaigāju. Tāpat skrienu katru otro dienu un tajās dienās, kad neskrienu, izstaipu muskuļus. Manuprāt, tā arī ir atbilde – darīt kaut ko nedaudz, bet katru dienu. Protams, nenosodu sevi, ja neesmu vienu vai divas dienas veicis fiziskas aktivitātes, bet trešajā dienā kļūstu diezgan neciešams – var redzēt, ka neesmu bijis skriet. Mani bērni to var apliecināt. Joprojām ­fiziskām aktivitātēm pieeju nopietni un tās veicu ļoti apzināti. Laikam vienkārši pieradums.