Jānis Domburs: Solvitas Āboltiņas asaru dēļ interviju pabeidzu daudz ātrāk

Ja vīriešiem pirmajā vietā esot darbs, tad vārdnīcās pie šā jēdziena skaidrojuma varētu likt Jāņa Dombura foto. Jo Domburs ir darbs, par darbu viņš var runāt ilgi un aizrautīgi. Bet, tiklīdz jautājumi ir kaut nedaudz ārpus Jāņa komforta zonas, tā teju fiziski var just, cik ļoti savu ārpustelevīzijas dzīvi viņš sargā no svešām acīm un viedokļiem. Intervēt Jāni nav viegli, bet interesanti gan. Mums bija divas sarunas. 

Bija laiks, kad sāka pievērst uzmanību maniem smaidiem un smīniem. Ne es to biju apzināti darījis, neko.

Pirmajā reizē tik daudz runājam par darbu, ka aizrunājamies, un apcerēt dzīvi tiekamies vēlreiz – 18. novembra pusdienlaikā. Viņš ērti iekārtojas kafejnīcas dīvānā un tad, kad negrib atbildēt uz jautājumu, iztur pauzi kā labā kino, pievēršas šokolādes konfektei, ilgi klusē un beigās atbild ar «Nezinu». Tomēr viņš nekad necenšas izdomāt formālu atbildi – ja runā, tad to, ko domā.

– Nav sajūtas, ka tevi sagaida nedaudz kā mesiju – nu nāks Domburs un caur TV ekrānu sakārtos valsti? 
– Ceru, ka ne. Jūtu milzīgu atbildību. Saproti, vieniem es varu būt nez kas attiecībā uz to, ka «viņš atnāks un dzīs, kā pareizi jārīkojas», bet citiem ir diametrāli pretēji uzskati par to, kas tad ir tā pareizā rīcība. Visiem, kas pēc pirmajiem raidījumiem stāsta, ka to vajadzēja aicināt un to nevajadzēja – ar domu, ka tad būtu kvalitatīvāka saruna –, gribu teikt: sarunas kvalitāti nosaka ne jau runātāju skaits, ne konkrēti uzvārdi. Arī ne vadītājs viens pats. To nosaka tas, cik daudz raidījuma dalībnieki ir gatavi sarunāties. Galvenais, pēc kā tiecos, ir veicināt atklātāku, jaudīgāku, tiešāku, dinamiskāku lietu preparēšanu un – labā nozīmē – strīdēšanos par lietām. Cilvēki negrib nākt runāt. Negrib apsēsties studijā pretī, vienalga, kam, un pastrīdēties.