Imants Lancmanis: Kari diemžēl ir vajadzīgi, tā ir atdzimšana
Imants Lancmanis ir no tiem retajiem cilvēkiem, kurš sarunbiedram liek justies īpašam. Mēs runājām par aristokrātiju un gara aristokrātiju, par to savādo veidu, kā karš maina pasauli un katru no mums, un, lai cik jocīgi, galu galā aizrunājāmies par prieku. Imants Lancmanis uzskata, ka jātrenē sevī prasme visā saskatīt kaut ko jauku – tad pasaule šķiet skaista un pat maziņa lieta kļūst aizraujoša!
Foto: Mārtiņš Zilgalvis
Pieturzīmes
• Gleznotājs un mākslas vēsturnieks.
• No 1976. līdz 2018. gadam bijis Rundāles pils muzeja direktors, savu dzīvi veltījis pils atdzimšanai.
• Sarakstījis vairākas grāmatas un izveidojis katalogus.
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu, Spīdolas balvu, vairākiem ārvalstu ordeņiem.
• Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā kopš novembra līdz 26. februārim skatāma izstāde Imanta Lancmaņa māksla.
Mūsdienās cilvēkiem ļoti pietrūkst vēlēšanās uzņemties atbildību un upurēt kaut ko no saviem ērtumiem.
Mēs sākam ar fotografēšanos. Gribam, lai tas notiek vietā, kur Lancmaņa kungs nekad nav fotografēts. Tad viņš mūs caur zaļa brokāta sienā paslēptām durvīm izved Aizspogulijā, pēc tam, melnajam mētelim noplandot, balansē pa šaurajām kāpnēm, un mēs nonākam Rundāles pils debesīs – bēniņos.
– Intervēju jūs pirms pieciem gadiem, kad gatavojāties doties pensijā. Toreiz teicāt, ka tagad būsiet brīvs no Rundāles pils, bet nu mēs atkal tajā tiekamies. Pils nelaiž vaļā?
– Brīvības jēdziens ir sarežģīts. Viena lieta ir brīvība no ikdienas pienākumiem, no raizēm un sloga, kas gūlās uz pleciem. Otra lieta ir saistība ar pili kā dzīvu radību, ar kuru esi saaudzis un kas ir tava mūža sastāvdaļa. Tagad atrodos tajā brīnišķīgajā stāvoklī, kad baudu saistību ar šo namu, kur mani uzrunā katrs priekšmets, jo tas gājis caur manām rokām un ir man tuvs. Tas rada laimi un gandarījumu.
