Edijs Klaišis: Man nav ne naudas, ne īpašumu, man ir tikai parādi
Neizmeklējot vārdus un izteikumus, EDIJS KLAIŠIS koši žonglē ar saviem pagātnes grēkiem, jo tieši tie viņam palīdzot iemantot pa ielām klaiņojošo jauniešu uzticību. Dažādās Latvijas pilsētās ar Edija gādību atvērti OPEN Radošie centri – vietas, kur ikdienu var pavadīt jaunieši no riska ģimenēm. «Resnais, es varu pateikt, kāpēc viņi pie tevis nāk. Tāpēc, ka jūs esat čomi, un no čoma var arī pa ķeseli dabūt,» tā par viņu teicis kāds paziņa.
Foto: Matīss Markovskis
Uz ielas neviens nerisina konfliktus, apsēžoties pie galda, veidojot dialogu un diskusijā izsverot visus plusus un mīnusus.
– Kā tu izdomāji palīdzēt tieši ielu jauniešiem?
– OPEN Radošajiem centriem drīz būs divi gadi. Pirms tam rīkoju nekomerciālus kultūras pasākumus. Man bija trīs džeki, brīvprātīgie, kam acis vienmēr dega – ejam, darām. Tikai vēlāk atklājās, ka viņi ir ielinieki. Aizgājām kopā uz izstādēm, kādreiz paēst. Man likās, ka viņiem jāpalīdz. Sākumā bija doma uztaisīt centru tikai Āgenskalnā, bet šiem puikām sāka vilkties apkārt paziņas. Nē, ne paziņas. Ielu puikām paziņu nav, viņiem ir tikai draugi. Tur ir citas vērtības: draudzība tiešām ir īsta draudzība. Uz ielas viens izdzīvot nevar – jābūt barā un jātur tam līdzi.
– Ko nozīmē īsta draudzība?
– Viņi cits par citu ir gatavi stāvēt un krist. Reiz divi džeki aizgāja no mājām. Viens no viņiem savā vecumā bija ļoti sīciņš, savukārt otram nebija tādu problēmu, lai ietu prom no mājām. Saku: Igor, saprotu, ka tu aizgāji, bet, Vitālij, nahren tu?! Viņš atbild: paskaties uz to sīko tirliņu – kur viņš viens naktī var iet!? Un bija aizgājis draugam līdzi!
Sabiedrībai būtu daudz jāmācās no šiem jauniešiem, jo viņu vērtību skala ir daudz cilvēcīgāka. Arī es no viņiem mācos. Pacietību, iecietību, līdzvērtību. Ielinieki nedalās latviešos un krievos, pofig ir arī tas, nāc no nabadzīgas vai bagātas ģimenes. Un vēl – viņi ir patiesi. Viņi vienīgie mani spēj nolikt pie vietas.
