Arstarulsmirus: Esmu izdzīvojis visas iespējamās bailes, kas nāca virsū

Kad gribam izrunāt  kādus nopietnākus jautājumus, ar mammu runāju krieviski.

Bioloģijā refleksus iedala divās grupās: iegūtajos un iedzimtajos. Manai paaudzei iegūtais reflekss vienmēr būs – Gustavo. Kad viņa balss telefona klausulē saka: «Sveiki! Šeit Arstarulsmirus!» – tad mana balss viņa klausulē saka: «Gustavo, čau!» Un atliek tikai atvainoties un izlabot pašai sevi. Taču daļai auditorijas viņš vienmēr būs Gustavo. Nevis Gustavs Butelis, kā pasē, nevis Arstarulsmirus, kā viņš ir izvēlējies. 

Kad aizlidos gājputni, iznāks viņa jaunais albums un grāmata. Un viņš būs paspējis izveidot Raimonda Paula kārtējo lielkoncertu kā radošais direktors. Mazais puika, kas pirms teju trīsdesmit gadiem skrēja cauri mūsu TV ekrāniem, salmu cepuri galvā, čipsu reklāmā saukdams: «Virpuļi, virpuļi!» ir pieaudzis.

Un viņu tomēr joprojām sauc Arstarulsmirus. Vārds, ko viņš sev izvēlējies pirms vienpadsmit gadiem, vienā no savas dzīves būtiskākajiem pārmaiņu posmiem: «Ilgu laiku biju fokusēts tikai uz radošo darbību, citas jomas atstājot novārtā, kas ar laiku veicināja gan iekšējos, gan ārējos konfliktus. Vēloties mainīt lielu daļu līdzšinējo ieradumu, izmantoju ikvienu man zināmo paņēmienu. Vārda maiņa sevi attaisnoja.»

– Kāpēc mums vajag atpakaļ Gustavo? Palasīju komentārus pie klipa, viens no tiem bija: «Mums vajag atpakaļ Gustavo, [reperis] Ansis viens neizvilks.» 
– Nu redzi, klausītāji saliek to savos plauktiņos. Viena no atbildēm varētu būt, ka tās ir daudzu cilvēku asociācijas ar savu laiku. Kāds paziņa skaidroja: «Tu domā, tev tur sava pasaule – Gustavo un Arstarulsmirus, bet mums tā ir mūsu jaunība.» No tāda skatpunkta nebiju domājis.