Anšlavs Eglītis: Lai nu Dievs dod, ka nav jābrauc uz paradīzi

Starp liepu un kļavu alejām, kur mūsdienās Anšlava Eglīša simtgadē atklātais piemiņas akmens ar viņa leģendāro platmali, bijis arī viņa pašrocīgi ierīkotais stadions.

Līdz pat atmodas laikam lielum lielā daļa no mums par Anšlavu Eglīti nezināja pilnīgi neko. Tikai Andrejs Upīts esot kārtīgi iepazinies ar Eglīša daiļradi – lai tikpat kārtīgi varētu viņam sadot savā grāmatā Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā, kas iznāca 1967. gadā. Mums, astoņdesmito gadu žurnālistikas studentiem, šī grāmata bija obligātās literatūras sarakstā. Anšlavs Eglītis, protams, ne. Kā vēlāk liecinājis literatūrzinātnieks Harijs Hiršs: «Mums [..] emigrācijā tapusī literatūra bija noslēgta vēl vairāk nekā ar dzelzs priekškaru, vēl vairāk nekā Latvijas laikā izdotā literatūra, kas arī bija specfondos. Pēc emigrācijas literatūras tad bija jāiet − es nekad neesmu gājis, jo kauns, − uz Centrālo Komiteju atļauju dabūt.» Un tad nāca atmoda. Un Eglīša darbi pēkšņi parādījās šaipus priekškaram. Kā koši paradīzes putni mājas baložu pulkā. Ap piecdesmit grāmatu, kuru autors nav vis nekāds lauku zēns, bet Holivudas aprakstnieks, kurš raksta par filmām un fotografējas ar slavenībām – Šēru, Arnoldu Švarcenegeru, Džonu Travoltu, Tomu Krūzu…

Dažiem, piemēram, šo rindu autorei, pārsteigums bija vēl lielāks nekā pārējiem. Jo krietnu mūža daļu Anšlavs Eglītis bijis saistīts ar manu dzimto ciemu. Tikai mūsu pusē neviens par to vai nu neko nezināja, vai, ja zināja, tad nerunāja. Bet tad – 1991. gadā – Latvijā pirmoreiz iznāca atmiņu romāns Pansija pilī, un ar grāmatu rokā varēja meklēt kopīgas atmiņas un pēdas, ko Anšlavs atstājis pirms piecdesmit un vairāk gadiem. Pats viņš te neatgriezās.