Kluba Meitene 2019 – sieviete, kura lauž stereotipus (18+) 1

Viss, kas dzīvē sačakarēts, ir prāta dēļ. Sirds visu pasaka priekšā. Jautājums – vai tu sadzirdi, saklausi, notici sev?

– Es jau esmu dabas bērns. Kopš bērnības man ļoti patīk govis. No skolas laikiem pat bilde ir – kad svinējām Jāņus, pļavā iegūlos pie govs un aizmigu. Viņa tik silta, un tā smarža… Vienmēr, kur eju, dzīvnieki nāk pie manis. Jūtos kā dabas māte. Bet Līgo ir mani mīļākie svētki. Visīstākie. Tur nav ­scenārija, nav apdāvināšanās, falšo lietu.
Pati esmu no Liepājas, bet lauki mums bija Bārtā, daudz tusējām arī pa Nīcu. Kad man bija 23, pārcēlos uz Rīgu un acumirklī pilsētā iemīlējos. Liepāju nez kāpēc neizjūtu. Pa Rīgu gāju kā Čaks – viss patika, jutos atbrīvota. Rīgā viss plūst, man nav tāda stresa kā citiem. Drīzāk Liepājā, kur cits citu pazīst, ir sajūta, ka izej kā uz ­skatuves. Es visu laiku sevī cīnos ar ­uzdrīkstēšanos.
Man ir vienalga – esmu mežā vai pilsētā, esmu pati ar sevi un eju visam cauri. Es runāju ar dabu. Visu bērnību esmu runājusi ar kokiem, vēju. Ir sajūta, ka mani saprot un dzird, ir mijiedarbība. Laikam izklausās kukū.

– Nemaz.
– Atceros, mums bērnībā bija skaists ķirsis, un brālis, mazs būdams, tajā iezāģēja. Es raudāju, gāju pēc marles, joda. Pārsēju, raudāju, dziedāju, atvainojos brāļa vietā.

– Liepājas roka dzīve tevi nav saistījusi?
– Apkārt bija bohēma, un es esmu traka pēc būtības, bet nepīpēju, nedzēru. Draudzenes deviņdesmitgadīgā omīte mani iesauca par dzīvsudrabu, jo man bija grūti apstāties, tomēr manā dzīvē nebija nekādas anarhijas. Es to nevēlējos. Man ļoti nepatīk noreibt, nekontrolēt mirkli, sajust, ka kāds tevi vada. Ja arī gadās iedzert, tad labāk tīru mantu, piemēram, tekilu. 

– Ko tu tagad dari?
– Esmu pedagoģe. Strādāju ar dažādu vecumu bērniem. Man dzīvē vienmēr viss skaisti un viegli sakārtojas, atveru kādas durvis, ja patīk, eju tālāk un iedegos. Ir sajūta, ka mani virza.