(18+) Kluba meitene Amanda: Lai izpaustos seksualitāte, jājūtas pārliecinātai

To, kas ir mans, vēl neesmu atradusi. Varbūt kikbokss amatieru līmenī?

– Tu uz interviju atbrauci ar riteni. To pašu, kas ­fotosesijā?
– Nē, tas ir cits.

– Šķiet, lauksaimnieces ­ampluā labi iejuties.
– Jā, fotosesijas komanda pat teica – izskatās, ka es tur visu mūžu esmu dzīvojusi. Lauki man ļoti piestāvot, bet es pati tā nejutos. Bērnībā gan daudz laika pavadīju laukos. Kad biju maza, gribēju iemācīties govi slaukt, zāli pļaut, bet man neļāva.
Pēc sajūtām esmu pilsētniece. Mācījos Valsts 2. ģimnāzijā, 85. vidusskolā un Murjāņos – tur 9. klasē biju tikai pirmo semestri. Jo sapratu, ka ar sportu (smaiļošanu – aut.) negribu nodarboties tik profesionāli, lai tam veltītu visu ikdienu. Divi treniņi dienā 5–6 reizes nedēļā, es tā nevarēju. Tas nebija mans. Vienkārši turpināju sportot Rīgā.

– Kas ir tavs?
– Vēl neesmu atradusi. Varbūt kikbokss amatieru līmenī? 2019. gadā sāku iet uz Rīgas boksa un kikboksa skolu pie treneres Lindas Ābeles. Sen jau gribēju, bet nevarēju saņemties. Bija mazliet bail, ka mani tur sitīs. Mazā māsa pirmā saņēmās. Tā man bija motivācija.

– Un tevi tur sit?
– Kā kuru reizi. Pārsvarā jau sparingoju ar meitenēm. Džeki sit maigi, es – kā sanāk. Bokss vairāk attīsta augšdaļu, bet kikbokss visu ķermeni. Man gribējās lunkanību.

– To var dabūt ar dažādos ­veidos, bet kāpēc klāt gribi agresivitāti?
– Pirmkārt, gribu iemācīties pašaizsardzību. Kikbokss ir arī labs veids, kā izlādēties. Kad varēju, gāju trīs reizes nedēļā, tas man pierasts, jo visu dzīvi tādā režīmā trenējos – astoņus gadus sēdēju smailītē un nodarbojos ar smaiļošanu. Manai draudzenei oma bija trenere, viņa mani pierunāja.

– Cik zinu, divniekos pat esi bijusi Latvijas čempione.
– Šķiet, tas bija junioros pārī ar labāko draudzeni Lauru. Mums pārsteidzoši labi kopā sanāca. Atceros tos agros pavasarus un vēlos rudeņus uz upes Daugavā, Lucavsalā. Kā sniega nebija, tā sākām. 

– Daugava ir izvagota krustu šķērsu.
– Jā, ir airēts apkārt Zaķusalai, aiz Dienvidu tilta. Kad gatavojāmies sezonai, vienā treniņā bija jāairē pa 16 kilometriem. 
Man ir paveicies ar ķermeņa uzbūvi. Jo labām airētājām mugura ir kā trīsstūrīši. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc aizgāju, jo negribēju izskatīties kā profesionāla airētāja. Gribēju ­saglabāt sievišķīgu figūru.

Airēt divas stundas vienā laiviņā – to pat ne fiziski, bet emocionāli ir grūti izturēt: pašam ar sevi, savām domām.

– Ko tev devusi smaiļošana?
– Visdrīzāk pacietību, izturību, fizisko sagatavotību. Kad aizgāju uz kikboksu, man bija daudz vieglāk izturēt slodzi. Airēt divas stundas vienā laiviņā pa apli – to pat ne fiziski, bet emocionāli ir grūti izturēt: pašam ar sevi, savām domām. Neapstāties, turpināt. Turēt tempu, piedomāt pie ­tehnikas.  

– Vai atceries kādu ekstrēmu situāciju uz ūdens?
– No laivas maz esmu izkritusi, ir paveicies, ka tas nekad nav noticis pavasaros.