Vīrietis, kura dēļ Baiba Sipeniece-Gavare ielēca Daugavā

Kad atskatos uz saviem straujajiem soļiem jaunībā, nezinu, kāds būtu iznākums tām attiecībām…

1. septembris: pirmais no daudziem 

Šis rudens Mārim ir īpašs: «Mūsu vecākais dēls sāka iet skolā, un tas nozīmē, ka mēs ar sievu arī sākām iet 1. klasē un turpmākos vairāk nekā divdesmit gadus turpināsim iet skolā, jo mazākajam puikam ir tikai gadiņš. Bet tas ir forši, man patīk! Tāpat kā tas, ka vakaros mums mājās iet ņigu ņegu, tādā enerģiskā mutulī. Es priecājos, ka dēli ir kustīgi, priecīgi, nevis ierāvušies sevī. Bērni man ir iemācījuši novērtēt it kā pašsaprotamas lietas un mazas nianses. Dēls atnes un rāda zīmējumu, kurā esam visa ģimene un saulīte spīd, un viņš ir zīmējis, lai mani iepriecinātu! Nedēļas nogalē nopirku atslēgas un teicu Kristeram, lai uz piekariņiem uzraksta lielie vārti un mazie vārti. Pēc tam skatos – kā nu cilvēks pratis, tā uzrakstījis, bet tie nevienādie burti ir tik mīļi, ka es sapratu – man nav svarīga vārtu atslēga, kura var pazust un kuras vietā iespējams nopirkt citu, taču man ir svarīgs atslēgu piekariņš ar mana dēla rakstīto, un tas gan nedrīkst pazust. 

Vēl bērni man ir iemācījuši neuztraukties par materiālām lietām un netaisīt problēmas tur, kur patiesībā problēmu nav. Jā, ir nopirktas jaunas bikses, kurās jau pēc stundas ir caurums! Tu jau vari dusmoties uz bērnu, un viņš mēnesi turēs sevī kamoliņu, jo tētis bija dusmīgs par saplēstām biksēm, bet kas tā par problēmu?! Bikses var izmest, var uzlikt ielāpu. Nu, nometa krūzi, nu saplīsa… Var jau nodot uguņus, bet kāda tam jēga? Krūzi jau atpakaļ nedabūsi, tā ir saplēsta, saslaucīsim, un viss kārtībā. Šonedēļ vienu vakaru notika tā: atvedu mājās Mārci, vidējo dēlu, no treniņa, ieejam iekšā, kaut ko tur nolieku, grozos un dzirdu sieva – khm, khm… Paskatos – galds jau saklāts vakariņām un lielais puika, kas to izdarījis, stāv un gaida manu reakciju. Izrādās, pats izdomājis un izdarījis, un viņam ir tik svarīga mana uzslava.»