Romualds Ancāns: Sievu es mīlēju. Esmu viņai lūdzis piedošanu

Romiks bija emocionāls. Viņš ļoti pārdzīvoja savu vājību, kas piemīt daudziem. Es nezinu, kāds iemesls bija viņa iekritieniem, bet mūsu filmēšanās laikā viņš nekad nenoplīsa.

Dzīvo rātni un neblēņojies!

«Par Latgali uz ekrāna esmu pateicīgs tikai Romikam, manam skolniekam, draugam un Latvijas patriotam,» saka Jānis Streičs. «Tāpēc liktenīga, gluži vai providences vadīta, bija viņa pēdējā loma Rūdolfa mantojumā. Aktierim aiz muguras jau bija pāri par piecdesmit kinolomām, tai skaitā septiņās manās filmās, bija lielas veiksmes teātrī, bet vecais Rūdups tās visas pārtrumpoja. Ar viņa aiziešanu mums daudz kas tika atņemts. Otra Ancāna uz zemes vairs nebūs. «Esi, bērniņ, dievbijīgs, dzīvo rātni un neblēņojies!» Romiks man stāstīja, ka bērnībā tā viņam teikusi viņa gaišā māmulīte, par kuru viņš runāja ar bezgala lielu mīlestību. Es Romiku satiku celtnieku arodskolā. Toreiz, būdams vēl Teātra fakultātes students, kopā ar draugu Andreju Miglu uzņēmos vadīt arodskolnieku dramatisko ansambli Strūgu ielā. Tur tad ieraudzījām šo sirsnīgi aizkustinošo Latgales puisi. «Uzreiz var redzēt, ka tu esi krietnu ļaužu bērns,» Cilvēka bērnā Romualda Ancāna ermoņiku spēlētājs Izidors teica uz ceļa satiktajam mazajam Boņukam, un tāds viņš bija savā dzīvē.»

«Es gandrīz piedzimu ragavās,» sarunā, kas man (raksta autorei – red.) bija ar aktieri, kad 2010. gadā uz ekrāniem iznāca Rūdolfa mantojums, viņš stāstīja. «Pēc ilgiem gadiem satiku savu vecmāti, un viņa man jautāja: «Vai tu neesi tas, kuru es saņēmu?» Bija 1944. gads, tēvs ragavās veda mammu uz Līvānu slimnīcu, bet tā bija pilna ar ievainotajiem, un mūs neņēma pretī. Nācās braukt atpakaļ, pa ceļam iebraucām vienās lauku mājās, un tur es 1. aprīlī piedzimu. Joku dienā dzimušam, man visu mūžu ir paticis jokoties.»