«Zelta sietiņa» Baibas Šteinas stāsts: Tas, ka šobrīd esmu viena, saistīts ar zināmu egoismu

Violetā džemperī, violetu spāres piespraudi, krāsotām lūpām un maigi zaļu manikīru – tāda viņa mani sagaida VEF Kultūras pilī, kur pēc brīža jāsākas Zelta sietiņa mēģinājumam. 
«Saņemot uzaicinājumu intervijai, biju iecerējusi sarunu sākt ar patiesu izbrīnas jautājumu un cieņas apliecinājumu tām nosacīti mana gadagājuma dāmām, piemēram, Olgai Dreģei, arī nu jau nelaiķei Baibai Indriksonei, kuras intervijās allaž ir mundras, možas, viņām nekas nesāp un nelauž… Vai tas ir patiesi? Vai tomēr, aizejot mājās pēc kāda pasākuma, darbiņa, tā vien gribas atlaisties gultā, pasūdzēties sev par kādu sāpi?

Neesmu no tiem, kas no rīta pieceļas un stāv pret sauli.

Citiem sūdzēties nav vērts, jo katram ir sava rūpe, sava sāpe. Nav ko citus apgrūtināt! Var jau būt, ka patiesi ir tādi fenomeni, kam, nodzīvojot tuvu deviņdesmit, viss ir ok. Man tā nav, un tajā arī atzīstos,» pēc sarunas Baiba atraksta e-pastā.