No baznīcas padzītais mācītājs Māris Sants: Cilvēku naidam nav robežu

Tagad Māris dzīvo Londonā, kopj mazdārziņu, lolo savus bišu stropus un skumjas dvēseles. Viņš arī glezno un lūdz Dievu par saviem mīļajiem. Mūsu saruna sākumā notiek it kā taustoties. Ir sajūta, ka Māris īsti nezina – var uzticēties vai ne. 

– Tikko apritēja astoņpa­dsmit gadu, kopš tevi atstādināja no mācītāja amata, jo, būdams Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, izplatīji tās viedoklim pretējus uzskatus. Un divpadsmit gadu, kopš dzīvo Londonā. Kā tev klājas? 
– Kalpoju Birmingemā un Liverpūlē kā mācītājs. Birmingemā gan tikai palīdzu, bet Liverpūlē esmu oficiāli bīskapa nosūtīts un draudzes apstiprināts Gustava Ādolfa draudzes mācītājs. Man ir liels prieks, ka pirms dažiem gadiem tiku atkal oficiāli atzīts par mācītāju. Es, protams, apmeklēju draudzi, arī vadīju dievkalpojumus, bet oficiāli biju zaudējis mācītāja amatu. Pirms tam arī nedrīkstēju saņemt vakarēdienu, līdz mācītāja Suzanna vienu dienu teica: paklau, bet tu taču joprojām skaities atcelts no baznīcas! Tas bija nelikumīgi, ar cilvēku tā nedrīkst rīkoties. Tā mani ar svinīgu ceremoniju 2013. gada 7. martā atkal uzņēma baznīcā. Man tas bija liels notikums, bija sajūta, ka baznīcas līmenī izlabota netaisnība. 

Visi taču zināja, ka homo­seksualitāte ir krimināli sodāma, un es jutos kā noziedznieks. 

Šobrīd ne tikai vadu draudzi Liverpūlē, bet strādāju arī ar bezpajumtniekiem. Esmu viens no kapelāniem metodistu baznīcā, kura strādā ar dažādu veidu problēmām – rūpējas par bezpajumtniekiem, alkoholiķiem, kuriem ir fiziskas un psihiskas izmaiņas, ekstremāliem nabagiem, kā arī cilvēkiem ar posttraumatiskā stresa sindromu. Tāpat pie šīs baznīcas izveidota ­iestāde, kur uz laiku vietu sev atrod un uzturas bijušie cietumnieki.