Operdziedātājs Aivars Krancmanis: «Esmu pārliecināts, ka šī man ir pēdējā mīlestība»

Ievilkt skatuves gaisu

Pēc 17 gadu pauzes operdziedātājs un muzikālais pedagogs Aivars Krancmanis oktobrī kāps uz skatuves Operetes teātra jauniestudējumā Parīzes bohēma. Režisores Sonoras Vaices interpretācijā Imres Kālmāna operetes Monmartras vijolīte iedvesmojošais stāsts pārtapis vizuāli pārsteidzošā skatuves notikumā, kur cilvēku pasaule savijas ar noslēpumaino kukaiņu valstību, bet personāžu raksturi un instinkti atklājas taureņa trauslumā, spāres vilinājumā, vaboles bruņās.

Tā ir pirmā ekomodes operete Latvijā, un Aivaram Krancmanim šajā darbā, kas ir muzikāls tilts starp operetes klasiku un laikmetīgo skatuves mākslu, atvēlētas divas lomas. Bijušais Operas teātra solists, basa un baritona partiju interprets Aivars Krancmanis stāsta: «Muzikālajā izrādē Parīzes bohēma būšu Džakomo Paridži, Violetas aizbildnis, kas ar savām robustajām, brutālajām metodēm cenšas viņu audzināt un sūta meiteni dziedāt uz ielas. Paridži metaforiskais tēls no kukaiņu pasaules ir zirneklis. Otrajā lomā spēlēšu ietekmīgo baronu Rotšildu un iejutīšos zemesvēža tēlā. Ar šīm lomām īstenošu vienu no saviem sapņiem – atkal dziedāt un spēlēt koncertzālēs Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Cēsīs. Regulāra skatuves dzīve tur tevi foršā štīmē un, ja tu ilgi neesi bijis apritē, ieslīgsti iekšējā mierā. Tuvojoties izrādēm, atkal cenšos sevi uzjundīt, iejusties tajā straumē.

Teātra vide mani vienmēr vilinājusi, un neapzināti liktenis ir vedis uz skatuvi.

Skolas laikā es spēlēju Pionieru pils teātrī, un, kad mācījos Konservatorijā, režisors Arnolds Liniņš gribēja mani pārvilināt uz Dailes teātra studiju. «Tev ir labs potenciāls,» viņš teica, «un teātrī tu izdziedāsies atliku likām.» Es delikāti atrunājos: «Man opera tomēr ir ļoti tuva.» Mums, topošajiem operdziedātājiem, augstskolā mācīja aktiermeistarību – spēlējām etīdes, apguvām skatuves runu, bet ne tik gruntīgi kā aktieri.

No 2009. gada es vairs neesmu Operas solists. Sākās ekonomiskā krīze, un Kultūras ministrija izdeva pavēli atlaist simts štata darbinieku. Devos izdienas pensijā. Tā kā paralēli darbam Operā strādāju par vokālo pedagogu, nejutos kā no laivas izmests. Pēc aiziešanas no darba divas reizes esmu ielēcis lomā operā Traviata. (31 gada laikā šajā darbā esmu dziedājis 400 reizes – bijis Ārsts, Marķīzs, Barons, un šīs lomas varu nodziedāt kaut nakts laikā.) Otrā reize bija salīdzinoši nesen.

Ārsta lomas atveidotājs pēkšņi apslimis, un pirms izrādes man zvana režisora asistente Dace Volfarte un saka – Aivar, glāb!

Es dzīvoju Ādažos, biju satraucies, jo gadiem nebiju dziedājis uz Operas skatuves, taču man ir vecs ieradums katru rītu padziedāt, pavingrināt balsi, un balss ir darba kārtībā. Ārstam galvenā darbība ir otrajā un trešajā cēlienā. Paguvu uz izrādi un atcerējos visu partiju. Sajūta bija laba – atkal ievilkt skatuves gaisu.

Tinot dzīves filmiņu atpakaļ, es jau bērnībā neapzināti izspēlēju skatuves lomas. Saviem vecākiem esmu vienīgais dēls. Mamma strādāja rūpnīcā VEF par grāmatvedi, tētis lauku būvniecības darbos bieži brauca komandējumos, un es mājās bieži biju viens. Pa radio skanēja skumīga operas ārija, stāvēju gultā kājās un centos atdarināt dziedāšanu, plātīju muti. Kad jutu, ka operas varonis mirst, es arī saļimu gultā, it kā būtu miris.»

Izglāba mūzika un sports

«Tētim patika kompānijās uzdziedāt. Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied… (Aivars dzied pazīstamo Raimonda Paula melodiju, ko izpildījis viņa tēvs.) Man ļoti patika dziesma Silavas valsis – Silti vēji priežu silu glāsta… Tēvs tik smuki dziedāja, ai, un melodija iesēdās manā bērna atmiņā. Bērnudārzā audzinātāja jautāja: «Varbūt kāds var nodziedāt dziesmiņu?» Es sāku dziedāt Silavas valsi. «Jā, smuki,» viņa teica, «bet tā ir pieaugušo dziesma.»

Mācījos Rīgas 6. vidusskolā, mācību iestādē ar mūzikas novirzienu, bet man ar dziedāšanu ne pārāk labi gāja. Man teica – tu tāds rūcējs. Lika dziedāt korī, un es muku prom. 8. klasē skolas pūtēju orķestra vadītājs meklēja kādu, kas varētu pūst basu. Mani vilināja mūzika, piekritu. Dzirde, ritma izjūta man bija laba, arī lūpas piemērotas, un mani apmācīja spēlēt instrumentu. Mājās vingrinājos un pēc laika jau spēlēju skolas orķestrī.

Pēc pamatskolas iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Man patīk tehniskas lietas. Vasaras pavadīju laukos pie vecvecākiem. Mans vecaistēvs no mammas puses strādāja par elektriķi, bija ļoti praktisks, saimniecisks. Viņš mani jau sešu septiņu gadu vecumā mācīja darboties ar instrumentiem. Atceros, ar cirvīti tēsu kārti. Viņš man lasīja priekšā arī Herberta Dorbes dzejoļus bērniem. Tomēr pēc pusgada tehnikumā sapratu – tas nav man, un turpināju mācības Rīgas 64. vidusskolā.

Nopietni pievērsos sportam – biju daudzcīņnieks, īpaši man padevās lodes grūšana un citas mešanas disciplīnas.

Lodes grūšanas sacensībās Latvijas mērogā izcīnīju pirmo, otro vietu. Uz vieglatlētiku mani aizveda tētis. Pirms sāku sportot, biju fiziski vājš, tievs kā skaliņš. Turklāt bailīgs, un puikas mani apcēla. Vienaudži jau jūt, kas nespēj par sevi pastāvēt, – pagrūž, skatās, kā reaģē. Galu galā – cik var apcelt! Tēvs mani aizveda uz sportu, kļuvu spēcīgāks un mani lika mierā.

Mamma un tētis par mani rūpējās, es vienmēr biju paēdis, apģērbts. Diemžēl viņi izšķīrās, kad man bija 14 gadu. Bērni pārdzīvo vecāku šķiršanos, bet neizrāda. Paps pret mani bija ļoti mīļš, mēs turpinājām kontaktēties. Man ir divas jaunākas pusmāsas. Ar viņām un viņu bērniem man ir ļoti labas attiecības.»

Meitenēm acis slapjas

«10. klasē ieraudzīju paziņojumu par klavierspēles nodarbībām un pieteicos. Viena meitene populārā veidā mācīja spēlēt klavieres, un, kad biju apguvis pamatus, varēju nospēlēt melodiju I will wait for you no slavenās kinofilmas Šerbūras lietussargi. Pašmācības ceļā apguvu ģitārspēli un klases vakaros ģitāras pavadībā dziedāju saldsērīgas dziesmiņas – Miglā asaro logs, arī melodijas no Čikāgas piecīšu repertuāra. Dziedot skatos – meitenēm acis slapjas. 11. klasē pie viena mākslinieka mācījos zīmēt. Man padevās, un es plānoju stāties Arhitektūras fakultātē. Skolas izlaidumā balli spēlēja vokāli instrumentālā grupa.

Es grupas vadītājam prasu: «Vai zini tādu dziesmu, varbūt nospēlēsiet?» – «A tu pats zini?» viņš saka. «Labi, nodziedāšu!» Ņēmu ģitāru un nodziedāju trīs dziesmas, ansamblis piespēlēja. Tas bija liktenīgi!

Pēc balles pienāk klasesbiedra tēvs, tēvišķi paņem pie rokas un saka: «Klausies, es tevi iepazīstināšu ar vokālo pedagoģi. Man liekas, no tevis var iznākt lietaskoks.» Viņš mani iepazīstināja ar Irēnu Donavu, kas Konservatorijā aktieriem mācīja dziedāt, bija kora Absolventi vokālā pedagoģe. Viņa mani iesaistīja korī un gadu ar mani strādāja. Strauji progresēju, un viņa nolēma mani parādīt profesoram Aleksandram Viļumanim, slavenā diriģenta Aleksandra Viļumaņa tēvam. Profesors savā laikā bija izcils baritons. Mani ieveda klasē, kur sēdēja profesori, biju nedaudz satraucies. Nodziedāju, ko biju iemācījies, un Viļumanis teica: «O, jaunais cilvēk, (Dziedātājs atdarina profesora zemo balsi.) es labprāt tevi pieņemtu savā klasē.» Man lielas acis – to saka tāds cilvēks!

Nebiju gājis mūzikas skolā, man nebija tādas muzikālās sagatavotības, lai stātos Konservatorijā, tāpēc divus gadus apmeklēju Vokālās nodaļas sagatavošanas kursus. Es cītīgi mācījos, bet vasarā strādāju gadījumu darbus. Tēvs bija fabrikas Laima mehāniskā ceha vadītājs, un es pie viņa strādāju par skārdnieku, atslēdznieku, krāsotāju. Vecāki atbalstīja manu izvēli, lai gan sākumā teica – vokālā māksla ir nedroša profesija, varbūt vajag mācīties kaut ko nopietnāku. Es teicu – nē, gribu studēt dziedāšanu. Ģimenei manā dzīvē vienmēr bijusi svarīga loma. Vecāki priecājās par manu karjeru, nāca uz izrādēm, koncertiem.»

Divas Madonnas

«Profesionālā ziņā esmu pateicību parādā Aleksandram Viļumanim par to, ka tiku līdz Konservatorijas pirmajam kursam. Bet par dziedātāju mani izaudzināja operas solists un pedagogs Gurijs Antipovs. Konservatorijā mācījos viņa klasē, un 3. kursā viņš uzaicināja mani dziedāt Operas korī, lai es pamazām pierodu pie skatuves, Operas vides. Drīz man deva nelielas solo lomiņas, un sajutos kā solists. Ar teicamām sekmēm beidzu Konservatoriju. Sākumā vokālajā klasē bijām pieci, bet absolvējām Inese Galante un es.

Mans mērķis bija piepildījies – strādāju Operā par solistu. Protams, sākumā man bija grūti konkurēt ar vecākajiem kolēģiem, taču apzinīgi mācījos lomas, ko man uzticēja. Apmeklēju meistarklases, mācījos privāti dziedāt pie pedagoģes Ludmilas Rjabovas-Braunas. 1983. gadā trīs mēnešus stažējos Maskavas konservatorijā pie slavenā profesora Hugo Tīta.

Pēc viesizrādēm Spānijā Zigrīdai Krīgerei, Naurim Puntulim, Sonorai Vaicei un man piedāvāja mācīties Vasaras vokālajā akadēmijā Romā pie izcilās vokālās pedagoģes Katjas Andželoni. Pagāja mēnesis, kamēr es sapratu, ko viņa no manis grib. Kad man pielēca, bija straujš lēciens balss diapazona attīstībā – es kā bass dziedāju līdz augšējam si bemolam. Manai pašapziņai tas bija ļoti svarīgi. Mēs gatavojām Džakomo Pučīni operu Toska, un Andželoni man uzticēja Skarpijas lomu. Zigrīda Krīgere dziedāja Tosku, citas lomas izpildīja itāļu mākslinieki. Ar mums strādāja slavens diriģents, maestro Danilo Belardinelli, kas ir strādājis ar pasaules lielākajām operas zvaigznēm, diriģējis operas, kurās jaunībā dziedāja Lučāno Pavaroti.

Pienāca izrādes diena, un Velletri pilsētiņas halle bija pārpildīta. Mēs labi nodziedājām.

Nākamajā dienā ar Zigrīdu staigājām pa pilsētu. Pieturā, gaidot autobusu, manu, ka viena kundzīte uz mani skatās un tad itāliski saka – senjor, tu biji Skarpija, bravo! Viņa mani pazina, lai gan operā man bija parūka, bet Zigrīdu Toskas lomā – ne. Tas bija patīkami.

Vēl viena madonna, kas man daudz deva vokālajā meistarībā, ir austriešu mūzikas pedagoģe Irina Gavrilovici. Viņa Operā vadīja meistarklasi. Katja Andželoni ārkārtīgi daudz deva balss izaugsmē, bet Irina uzlika ķirsīti uz vokālās meistarības tortes.»

Katarse

«Pateicoties leģendārajam diriģentam Imantam Kokaram, es dziedāju baritona partiju Lūcijas Garūtas kantātē Dievs, tava zeme deg. Tenora solo mainījās Jānis Sproģis un Ingus Pētersons. Kokars ar mani dikti strādāja, teica: «Nevajag kā operā, te nebūs nekāda opera! (Atveido Imanta Kokara īpašo runas stilu.) Nekāda balss skalošana, bez vibrato, te vajag tā ļoti izteiksmīgi.»

Padomju laikā šo darbu aizliedza, bet atmodas sākumā Kokars un kamerkoris Ave Sol kantāti atdeva latviešu tautai. To dziedājām pārpildītās baznīcās. Kad 1988. gadā kantāte pirmo reizi pēc kara izskanēja koncertzālē Ave Sol, skanot lūgšanai Mūsu Tēvs debesīs…, cilvēki cēlās kājās. Dziedot man bija kamols kaklā, bija gūti savaldīties. Tas bija tik aizkustinoši, tā bija katarse, ko katrs mākslinieks kaut reizi vēlas piedzīvot.»

Izskatīgs, harismātisks, vīrišķīgs

«Nesen aizgāja mūžībā mūsu leģendārais mecosoprāns Laima Andersone-Silāre, un es biju viņas bērēs. Satiku cilvēku, kas ar viņu bija kopā pēdējos brīžos. Laima strādāja Konservatorijā un bija stāstījusi: «Mums toreiz bija divi izskatīgi studenti – Bruno Egle un Aivars Krancmanis.» Kad mācījos, viņai televīzijā bija Dalilas ārijas ieraksts no operas Samsons un Dalila. Soliste gribēja, lai ierakstā viņai pretī ir Samsons, un izvēlējās mani. Man nebija jādzied, es tikai viņu aplidoju. Es biju līdz pusei kails, man bija trenēts torss. Pirms ieraksta mākslas vēsturnieks Alfrēds Sausne man stāstīja par Samsonu, rādīja reprodukcijas, lai es gan vizuāli, gan sevī varu izveidot šo tēlu. Harismu, skatuvisko izjūtu nevar uztrenēt, tā tāpat kā absolūtā dzirde ir cilvēka dabā, tā vai nu ir, vai tās nav.

Ar Bruno Egli mēs reizē iestājāmies Konservatorijā un bijām draugi līdz viņa aiziešanai. Man bija labas attiecības ar skatuves partneriem, un visas partneres man bija mīļas. Esmu dziedājis ar Sonoru Vaici, Inesi Galanti, arī ar vecākām kolēģēm. Solveiga Raja bija ļoti koķetīga, un mums bija teātra flirts – nekas vairāk. Augstskolas laikā, kad sāku apmeklēt Operas izrādes, samīlējos Elgā Brahmanē. Skatījos Traviatu un pēc izrādes biju beigts – tik aizkustinoši viņa dziedāja! Viņa ir ļoti artistiska, dzirkstoša kā šampanietis. Man pret viņu bija lielas simpātijas.

Arī pats nevarēju sūdzēties par pielūdzēju trūkumu. Bija ziedi, vēstules, jaunība.

Konservatorijā bija bohēma, balles, visādas ņemšanās. Es esmu atturībnieks. Piespiedu kārtā nedrīkstu lietot alkoholu. Tīņa gados man atklāja epilepsiju. Īsti nevar pateikt, kas izsauca lēkmes, bet ārsti pieļāva, ka, pūšot tauri, smadzenēs veidojas hiperventilācija. Pārtraucu spēlēt instrumentu, taču lēkmes turpinājās reizi mēnesī vai pat biežāk. Nevarēja paredzēt – kurā brīdī tās atkārtosies, un daktere brīdināja – jaunais cilvēk, no alkohola vajadzēs atteikties uz mūžu!

Vienreiz nepaklausīju, iedzēru, un nākamajā dienā sākās lēkme. Tad es sev teicu – viss.

Es biju psihoneiroloģiskā dispansera ārstu uzraudzībā, lietoju zāles. Tās nevarēja dabūt, un tēvs caur pazīšanos ārstu aprindās zāles iegādājās. Par spīti slimībai, turpināju sportot, vasarās braucu uz treniņnometnēm. Tur bija noteikts režīms, un, man par brīnumu, ne reizi nebija slimības uzliesmojuma. Kad atgriezos mājās, viss sākās no jauna. Tikpat mistiski kā slimība sākās, tikpat pēkšņi pēc pieciem gadiem lēkmes beidzās.

Nē, tā nav, ka pēc pirmizrādēm vai pasākumos demonstratīvi apgriežu glāzi otrādi. Es to pielieku pie lūpām, sajūtu dzēriena garšu, ar glāzi pastaigāju un tad nolieku. Nedzeru, jo nezinu, kāda deva smadzenēs var izraisīt reakciju. Ir pagājuši 54 gadi, kopš es, tāpat kā Maestro Pauls, aizgriezu to krānu ciet.»

Himnu dziedātājs

«Man ar Raimondu Paulu nav bijusi sadarbība, taču prezidenta Gunta Ulmaņa valdīšanas laikā Maestro mani ieteica Prezidenta kancelejai himnu dziedāšanai. Esmu dziedājis piecu valstu himnas. Kad Latvijā vizītē ieradās Polijas prezidents Lehs Valensa, pieņemšanā dziedāju Jeszcze Polska nie zginęła. Pēc tam pie manis pienāca Polijas vēstniecības sekretārs un sāka ar mani runāt poliski, jo domāja, ka perfekti pārvaldu poļu valodu. Bet Lehs Valensa bija izteicies: es nesaprotu, kurā dialektā viņš dzied – Krakovas vai Varšavas?

Arī nākamā Polijas prezidenta Aleksandra Kvasņevska vizītes laikā dziedāju. Kad viesojās Norvēģijas karalis, izpildīju Norvēģijas himnu. Dziedāju arī Slovēnijas un Vācijas himnu. Vācijas vēstniecībā mani brīdināja – tikai nedziedi pēdējo pantu Deutschland, Deutschland über alles (Vācija, Vācija pāri visam – vācu val.)! (Smejas.)

Kad Latvijā viesojās ASV prezidents Bils Klintons, nebiju Latvijā.

Aizokeāna latvieši mums ar Kārli Zariņu un Inesi Galanti bija noorganizējuši koncerttūri pa ASV un Kanādu. Bija arī otra Amerikas tūre – tad varējām ņemt līdz savas otras pusītes un es braucu kopā ar sievu Leldi.

Tas bija skaists piedzīvojums, mēs daudz redzējām. Pateicoties savai profesijai, esmu ar koncertiem, viesizrādēm apceļojis pusi pasaules. Interesanti – kad ar tagadējo sievu ceļojām pa Norvēģiju, grupas biedri lūdza nodziedāt Norvēģijas himnu. Es to atcerējos un nodziedāju!»

Pēdējā sieva

«Nē, dēla Rūdolfa mamma Lelde Vikmane nav mana pirmā sieva. Šajā ziņā esmu grēcīgs. Pusgadu biju laulībā ar Leldu. Iepazināmies, kad mācījos vidusskolas beidzamajā klasē. Lelda bija beigusi franču vidusskolu, studēja Lauksaimniecības akadēmijas Mežtehnikas fakultātē. Mēs divus gadus dzīvojām kopā un tad apprecējāmies. Man ļoti patīk braukt ar riteni, un mēs ar Leldu savā kāzu ceļojumā nedēļu no Slokas līdz Kolkai braucām ar riteņiem. Kopā ar mums bija Bruno Egle un viņa draudzene. Leldai bija straujš raksturs, viņa bija greizsirdīga uz mākslas pasauli, un mēs pēc pusgada izšķīrāmies. Bet es nevainoju tikai viņu, ugunskurā pagalītes deg kopā. Kad apprecējāmies, man bija 23 gadi, biju zaļš gurķis.

Ar otro sievu Leldi Vikmani iepazināmies Konservatorijā. Lelde studēja Dailes 7. studijā. Viņa bija mācījusies baletskolā, Kinoaktieru studijā. Spilgta, skaista sieviete, un es sāku viņu lenkt. Tad jau biju šķīries. Lelde draudzējās ar kursa biedru, bet man izdevās viņu nokantēt. 1980. gadā mēs apprecējāmies, pēc četriem gadiem piedzima dēls Rūdolfs.

Visas attiecības sākumā ir skaistas. Es biju laimīgs.

Mēs abi bijām atpazīstami, visur gājām kopā. Kā jau mākslinieki, abi rūpējāmies par savu karjeru. Lelde daudz filmējās Latvijā un Krievijā, viņai bija lomas teātrī, bet man bija ziedu laiki Operā, viesizrādes, koncerti. Man par nožēlu, es Rūdim veltīju mazāk uzmanības, nekā vajadzētu. Tāds laikam ir mākslinieku bērnu liktenis. Ir radošo profesiju pārstāvji, kas māk savienot darbu un ģimeni, bet mēs nebijām no tiem. Īpaši tīņa vecumā Rūdim vajadzēja vecāku uzmanību, bet mēs ar Leldi daudz strīdējāmies. Jutu, ka šie konflikti Rūdi iekšēji grauž, viņam sāp, lai gan viņš to neizrādīja. Strīdi kļuva neizturami, tie deva pa nerviem, mēs apzinājāmies, ka no vecāku nesaskaņām cieš padsmitgadīgais bērns. Pēc 22 gadiem laulībā nolēmām šķirties. Rūdis dzīvoja ar mammu, mācījās Franču licejā.

Līdz pilngadībai es viņu finansiāli atbalstīju, bet tas laiks nospiedumu mūsu attiecībās ir atstājis.

Viņš pārdzīvoja, ka mums nebija tuvu, draudzīgu attiecību. Tagad mēs ar dēlu saprotamies ļoti labi, esam visu izrunājuši, izkratījuši viens otram sirdi. Es esmu atzinis savu vainu. Rūdis ir Eiropas pilsonis, dzīvo ārzemēs. Viņš ir fitnesa treneris, aizraujas ar kikboksu. Mēs regulāri sazvanāmies, pāris reižu gadā satiekamies. Viņš tagad ir Ru Vikmanis. Pieņēmis mammas uzvārdu. Man tas lāgā nepatīk, bet viņš ir pieaudzis, tā ir viņa izvēle. Lelde apprecējās ar franču vīru, dzīvo Parīzē, mums kontakts ir zudis.

Pirms ar Leldi izšķīrāmies, mēs kādu laiku dzīvojām atsevišķi, un es sāku attiecības ar tagadējo sievu Ivetu. Interesanti, ka arī viņa mācījusies tagadējā Franču licejā. Ar Ivetu iepazināmies laikā, kad paralēli darbam Operā es strādāju televīzijā reklāmas un mārketinga nodaļā. Gribēju vairāk nopelnīt. Gādāju seriāliem naudu un arī pats tiku pie nelielām raksturlomām seriālos Viss kārtībā, Ēnu spēles, Svešā seja, Saplēstā krūze. Nopietnāka loma man bija Rīgas gambītā.

Ar Ivetu, beidzamo sievu (jaunas attiecību epopejas vairs nebūs!), iepazināmies televīzijas darbinieku ballītē klubā Maurīcija. Pēc koncerta devos turp tusēt, un mēs saskatījāmies. Man patika viņas runasveids. Iveta ir daudz jaunāka par mani, ārkārtīgi sievišķīga, šarmanta. Es gribēju viņu satikt vēl un vēl. Nevaru apgalvot, ka bija jācīnās par viņas sirdi, bet nekas jau nenāk viegli. Iveta zināja, kas es par putnu, un sievietes ir visai atturīgas pret šādiem vīriešiem. Savā laikā varbūt biju drusku donžuāns, bet man izdevās viņu pārliecināt, un mēs sākām biežāk satikties, sazvanīties. Kopā esam 25 gadus, laulībā – 21 gadu. Es esmu ļoti laimīgs. Viņa ir pragmatiska sieviete, ar skaidru, loģisku finansistes domāšanu. Ivetai ir laba gaume, es ieklausos viņas padomos, kā labāk ģērbties.

Esmu pārliecināts, ka šī man ir pēdējā mīlestība. Galu galā – cik var pa pasauli dīdīties savās nebēdnībās, jākļūst nopietnākam. Ir savs laiks flirtam, bet manā vecumā – pietiek!

Sākumā attiecībās valda kaisle, bet ar laiku cilvēks apzinās, kas viņam dzīvē ir svarīgākais. Nenoliedzami, mana sieva ir ļoti skaista, bet ar gadiem tu skaidrāk saredzi ne tikai ārējo skaistumu, bet arī cilvēka būtību, nopietnāk attiecies pret attiecībām, ģimeni. Mīlestība un cieņa – tas ir svarīgākais attiecībās. Mēs varam uzticēties, paļauties viens uz otru.

Jau bijām precējušies, kad es divus gadus strādāju par vokālo pedagogu Tallinas Mūzikas akadēmijā. Pirms tam deviņus gadus strādāju Ventspils mūzikas skolā. Man bija dienesta dzīvoklis, trīs dienas nedēļā dzīvoju Ventspilī. Reizēm neliels attālums, laika distance palīdz uzturēt labas attiecības.

Ādažos mums ir māja. Ivetai patīk pēc darba ielaist rokas zemē, bet man kā pilsētniekam dārza darbi nav pie sirds. Tomēr, kad sieva lūdz izrakt bedri jaunam stādam, es to daru. Labprāt kopā ceļojam, es esmu viņu uzsēdinājis uz riteņa, un mēs braucam uz Carnikavas pludmali, vizināmies pa Ādažiem. Mājas otrajā stāvā ir trenažieru zāle, tur daudz vingroju. Rudenī, ziemā trīs reizes nedēļā braucu uz Baltezera rehabilitācijas centra trenažieru zāli, kur ir pilns aprīkojums vingrošanai. Ķermenis ir jāuztur kārtībā.

Esmu laimīgs, ka esmu vajadzīgs Operetes teātrim un varu dziedāt uz skatuves, kas ir mans sirds darbs, ne tikai profesija. Esmu laimīgs, ka manējiem viss ir labi un mīļotā sieviņa man ir blakus.»