«Man visu laiku vajag mīlēt…» Mārtiņš Vilsons atklāti par dzīvi un savām piecām sievām

Nepratu spēlēt kariņu

Dokumentālais stāsts, ko veidojusi režisore Dzintra Geka, Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons ir nonācis pie skatītājiem. «Sibīrijā bijām pirms 12 gadiem. Ja Dzintra nebūtu organizējusi ekspedīciju Sibīrijas bērni, tad mēs ar brāli Ēriku nez vai paspētu aizbraukt uz Krieviju. Toreiz Sibīrijā vēl bija diezgan liela atsaucība no vietējiem. Latviešus viņi cienīja. Vai tagad arī ciena? Šaubos! Bet viss ir noticis tā, kā tam jānotiek. Mēs aizbraucām. Atradām vietas, kur dzimām, kur pagāja mūsu pirmie bērnības gadi,» stāsta Mārtiņš. 

«Atgriežoties izsūtījuma vietā, domāju par savu dzīvi. Zvaigznēs varbūt ierakstīts, ka man ir jāiet caur grūtībām, lai nonāktu līdz patiesībai. Un es nevaru teikt, ka būtu apbēdināts par to, ka divreiz dabūju iziet un izdzīvot Sibīriju. Otra reize bija dienests padomju armijā, savā ziņā tas bija trakāk par izsūtījumu. Viss paliek kā nospiedums. 

Sibīrija… Tur pavadīju pirmos četrus dzīves gadus. Es biju mazs bērns un nesapratu, kāpēc mēs tur esam. Tā nebija mana pasaule. Pēc sešdesmit gadiem atgriežoties Magadanā, es izjutu savu bērnību. Pelēka, bezcerīga. 

20 kvadrātmetru istabiņā reizēm dzīvojām astoņi cilvēki.

Teņkinskas apgabals, Transportnijas sādža. Nekas tur nav mainījies. Vēl lielāka bezcerība. Salauztas dēļu barakas, viss aizaudzis un nekopts, klīstoši suņi un nodzērušies ļautiņi. Filmā grūti to skatīties. Visi grib, lai būtu skaisti un priecīgi, bet dzīve nav tikai skaista un priecīga. 

Es biju ļoti gaišs bērns, bet nevarēju sadzīvot ar to, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Nekad neesmu samierinājies ar Latvijas okupāciju. Atceros, kā, atgriezušies Rīgā no izsūtījuma, braucām ar mammu tramvajā un viena krieviete kliedza – ja na vašem sobač­jem jazike ņe budu govoriķ! (Es jūsu suņu valodā nerunāšu).