«Neciešu tos, kas ārstē ar tautas līdzekļiem.» Anatoliju Danilānu intervē Pēteris Apinis

Pēteris Apinis: – Profesor, kā jums veicas astoņdesmit pirmajā dzīves gadā?
Anatolijs Danilāns: – Man bērnībā bija mērķis kļūt pieaugušam. Tagad saprotu, ka tas mērķis pamazām sāk piepildīties. Jūtos labi. Priecājos – arvien vairāk pieaudzis kļūstu.

Tāpat kā joprojām esmu iemīlējies savā sievā, tāpat arī ieinteresēts gastroenteroloģijā.

P. A.: – Jūs vēl arvien tiekaties ar saviem lasītājiem un klausītājiem dažādos kultūras namos un citās izklaides vietās?
A. D.: – Jā, viņi ar mani tiekas un es ar viņiem tiekos. Viņi, ceru no sirds, kļūst laimīgāki. Es viņiem tik daudz labu lietu sarunāju, ka viņiem kļūst vieglāk. Vispār arī man pašam kļūst vieglāk. 

P. A.: – Bet tagad taču nevienam neiet viegli. Ko jūs saviem klausītājiem mācāt, kad viņi saka: viņiem iet grūti?
A. D.: – Es saku – nedomā, ka tikai tev iet grūti. Citiem arī iet grūti. Sava grūtība ir katram. Esmu latgalietis, man kļūst vieglāk, kad saprotu, ka citiem arī neiet viegli. Un rekomendēju katram tādā veidā padomāt.