Arita Dembovska. Sieviete, kura izglāba kaimiņieni: Nekad dzīvē neaizmirsīšu, kā Kristīne skatījās uz mani

Nekad dzīvē neaizmirsīšu, kā Kristīne skatījās uz mani. Viņas acīs es redzēju nāves bailes.

Bija vēls, drēgns novembra vakars. Mēs ģimenē jau devāmies pie miera, daļa vēl bija nomodā, citi – savās gultās. Bet tad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Atvēru un ieraudzīju lejas stāva kaimiņieni Gitu. Viņa lūdza, vai nevaru aiziet apskatīties, kas notiek ar mūsu kaimiņieni Kristīni. Protams, cēlos un gāju. Ieraudzījusi Kristīni, sapratu, ka nepavisam nav labi. Viņa bija sapampusi, klāta sarkaniem pleķiem, lūpas uztūkušas pa pusi sejas. Ikdienā Kristīne ir ašā meitene, bet, viņu ieraugot, jutos tā, it kā skatītos uz pavisam citu cilvēku – Kristīne bija kā bremzēta, apdullusi, nevarēja parunāt, viņai bija grūti elpot, un nācās atmest ideju, ka es tagad varētu viņu vest pie ārsta. Pirmā doma, kas iešāvās prātā: pie vainas ir kāda alerģiska reakcija. Vēlāk izrādījās, ka tā arī bija.

Zvanīju 113, un neatliekamās medicīniskās palīdzības dispečere lūdza nenolikt klausuli – stāstīja, ko man darīt. Biju nobijusies no matu galiņiem līdz papēžiem, bet centos mierīgi un precīzi aprakstīt situāciju un to, ko redzu. Dispečerei uzreiz bija skaidrs, ap ko lieta grozās, un viņa lēnām, soli pa solim, mierīgi, lai es nesatrauktos, skaidroja, kā rīkoties. Vispirms vajadzēja mazināt elpceļu tūsku, lai Kristīne nenosmok. To biju jau pati sapratusi. Ko dara, ja bērns sasit celi un tas piepampst? Pieliek aukstu kompresi.