Uzņēmēja Anastasija Udalova par attiecībām ar miljonāru Oļegu Osinovski, un Dzintara atdzimšanu

Viņa ienāk kabinetā skaista un meitenīgi trausla. Labākās draudzenes dizainētā tērpā, kurā varētu piedalīties Dzintara saules līnijas reklāmā vai filmēties padomju laiku atainojošā filmā – sēdēt Jūras pērlē, dzert šampanieti, kuru neviens cits šajā valstī ne pazīst, ne var atļauties. Tajā, kā ANASTASIJA UDALOVA runā, kustas un smejas, ir kaut kas tik vienkāršs un mīļš un reizē izlēmīgs, straujš un mazliet pat biedējošs. Kā dzelzs plaukstiņa zīda cimdā. Viņa zina, ko dara. Bet viņa to dara atbruņojoši eleganti. Un viņai izdodas.
Iveta Troalika
Iveta Troalika
Foto: Natālija Golubova. Stils: Laila Trilopa

Ir apritējis tikai gads, kopš Anastasija izlēma pirkt un, sauksim lietas īstajos vārdos, glābt Dzintaru. Pašlaik daudziem vannas istabas plauktos atkal ir Dzintara dušas želejas un meitenes laimīgas atkal lieto ikoniskos lūpu balzamus. 

Pēc sarunas Anastasija nosaka: kad iznāks žurnāls, dažas dienas viņa laikam slēpsies. Publiski tik atklāti viņa neesot runājusi nekad.

Darba stresa dēļ es neraudu, tad man gribas aiziet uz boksu, tur var atslēgt visas domas. 

Dzintara atdzimšana ir trāpījusi laikmeta vilnī. Atjaunotā formā padomju laika estētika ir modē, piemēram, tagad ir stilīgi izvizināt meiteni volgā. Ar kādu auto brauca jūsu tētis?
– Ar dzeltenu moskviču! Bet vectēvs – ar dzeltenu žiguli. Manam vectēvam līdz pat viņa nāves dienai bija divas mašīnas. Svētdienās viņš veda vecmāmiņu uz tirgu ar Mercedes. Ome kā karaliene izbrauca, sapirka produktus, bet pēc tam vecais Mercedes varēja atpūsties garāžā, jo darbdienās vectēvs brauca ar žiguli. Arī mani viņš ar to vadāja uz un no skolas

– Nebija tā, ka žigulis neskaitījās gana stilīgi?

– Es esmu no Rēzeknes, mums tur viss bija ļoti vienkārši. Man pat nebija domas, ka viena mašīna varētu būt sliktāka par citām. Es biju laimīga, ka mans vectēvs mani vadā un ka mēs varam pavadīt laiku kopā. Viņš bija mans superdraugs. Man ir ļoti mīļi visi mani vecvecāki, bet ar mammas tēti Anatoliju mums bija īpaša ķīmija. Viņš diemžēl nomira, kad man bija sešpadsmit.

– Man ar Dzintaru asociējas mammas smaržas. Tās gan jūs vairs neražosiet.
– Biju simtprocentīgi pārliecināta, ka ne. Būsim atklāti – tiklīdz sievietes varēja atļauties pirkt ārzemju smaržas, viņas pirka.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

2 €/raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 oriģinālraksti dienā 365 dienas gadā

34,99 €/1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+