Jānis Holšteins-Upmanis: Vecākiem ir ļoti grūti noskatīties bērna ciešanās

Mūziķis JĀNIS HOLŠTEINS-UPMANIS pēdējā gada laikā piedzīvojis daudz atklāsmju – gan sāpīgu, gan dziedējošu. Iemācījies, ka lietu svarīguma slogs ir mākslīgi radīts. Bet viņa četrgadīgā dēliņa Ezras izslimotā leikēmija un slimnīcā pavadītais laiks pastiprinājis apziņu par ģimenes spēku.
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Foto: Matīss Markovskis

Ikvienas izmaiņas dzīvē, ko man gribas īstenot, vēlos realizēt kopā ar ģimeni.

Pieturzīmes

 • Dzimis 1984. gada 2. martā Baldonē.
• Dziesminieks, komponists.
• Skatuves vārds – Goran Gora, ar to mūzikā darbojas kopš 2002. gada.
• Kultūras koledžā apguvis amatierteātru režisora profesiju.
Kultūras ziņu vadītājs Latvijas Televīzijā. 
• Darbojas fondā Viegli.
• Kopš 2008. gada precējies ar dziedātāju Māru Upmani-Holšteini.
• Ir tētis trim bērniem – Ronjai, Ezram Klāvam un Hannai.

– Šīs nedēļas nogalē atzīmējām Mātes dienu. Māra vienmēr teikusi, ka viņa nebūtu tik laba mamma, ja līdzās nebūtu tevis – brīnišķīga vīra un tēta. 
– Cik ģimeņu, tik modeļu. Mēs neesam gājuši kādā īpašā pāru skolā vai lasījuši grāmatas, kā ģimenē jāuzvedas un kā jāpalīdz otram. Toties šogad svinam divdesmit gadu, kopš iepazināmies, – man bija septiņpadsmit, viņai sešpadsmit. Ģimene pēc būtības ir sadarbība.

Tā palīdzēšana ir tāda smalka jušana… Kad jūtu, ka Mārai ir uzrāviens karjerā – parasti tas notiek viļņveidīgi –, es kopā ar bērniem nolienu maliņā un nelieku par sevi manīt. Ir svarīgi ļaut viņai īstenot visas idejas un skriet tur, kur tai brīdī jāskrien. Un, kad man ir lielāki darba uzplūdi vai esmu iesaistījies kādos projektos, tieši tāpat dara Māra. Turklāt par to nemaz nav speciāli jāvienojas – vienkārši jūtam, kad jāpārņem mājas solis, lai otrs var ieskrieties lidojumam. 

– Tātad situācijas jušana ir labas ģimenes dzīves noslēpums?
– Mīlestība jau arī, protams (smaida). Nesen kādā žurnālā redzēju – pāris nesen izšķīries, un vīrietim pie sāniem jau jauna draudzene. Pie sevis nodomāju – Jēzus Marija, man gan nebūtu spēka visu atkal sākt no jauna. Mēģināt sadzīvot, izstāstīt savas vērtības… Protams, kuram gan nepatīk paflirtēt ar domu par jaunu sākumu. Ko es darītu, ja… Taču esmu sapratis – ikvienas izmaiņas dzīvē, ko man gribas īstenot, vēlos realizēt kopā ar ģimeni. Nu, piemēram, manā romantiskajā vīzijā vienmēr bijusi maza mājiņa pie jūras, tāda – Hemingveja stilā. Kādreiz sapņoju, kā es tur viens… Bet tagad domāju – visforšāk, ja tā varētu būt mikroskopiska ģimenes mājiņa. Redz, kā sanāk – ar gadiem egoistiskie sapņi kļūst par kopīgajiem. 

– Jūsu ģimenē tu biji tas, kurš mudināja padomāt par bērniem. 
– Jā, man gribas domāt, ka tieši es biju tas kūdītājs, kurš teica: mums vajadzīgi bērni. Mēs jau vēl ilgi būtu varējuši dzīvot divi vien, astes kuldami, bet man bija ļoti svarīgi nokārtot bērnu ienākšanu mūsu dzīvē. Kaut vai tādēļ, lai paspētu īstenot savas ieceres. Man ir sava teorija, un atbilstoši tai varu tikai apsveikt visus, kuriem bērni dzimst ap divdesmit gadu vecumu. Jo, manuprāt, vecums no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem ir mūsu kompetenču, pieredzes un spēka augstākais punkts, kad mums ir visvairāk zināšanu, daudz spēka plus skaidrs skats uz dzīvi. 

Daudzus, kam bērniņi dzimuši pēc trīsdesmit gadu vecuma, vajā nepiepildītas gaidas. Šķiet – bet viss taču ir kārtībā! Tad kas par vainu? Kārtībā nav tas, ka tu visu savu enerģiju atdod bērnam, bet šai vecumā būtu varējis to veltīt savai pašrealizācijai. Es teiktu – mēs trāpījām perfektā brīdī. Bijām īstenojuši savas ambīcijas un mums vēl bija un joprojām ir laiks realizēt lielākas lietas. 

– Tie vēlie bērni jau dažkārt ir tāpēc, ka šķiet – atvase apturēs karjeras izaugsmi. 
– Ar bērnu piedzimšanu dzīvē sākas jauna, daudz interesantāka nodaļa. Godīgi varu teikt – iepriekšējā dzīvē bez bērniem bija pilnīgi cits Jānis, ar citu skatījumu uz dzīvi. Un forši, ka tas Jānis tur arī palicis. Man šķiet, tagad esmu daudz sakarīgāks, jo esmu atklājis sev jaunu iekšējo pasauli, kuru bez bērniem nemaz nevar atvērt. Tas fails, ko iedod bērns, iztīra vīrusa aizmetnīšus tevī un tavam datoram iedod jaunu apdeitu

Protams, ir atmiņas un ir nostalģija par tiem laikiem. Bet tagad vairs nebūtu ne enerģijas ne laika tādai dzīvošanai pa Vecrīgu, kā tas bija Goran Goram. Tolaik bija jābūt brandžā, apritē, lai tevi vispār ievērotu. Tagad man tam nav ne enerģijas, ne laika. Tagad es brīvi plūstu un vairs neuzskatu, ka mūzikai ir izšķirīgā nozīme. 

– Bet kādreiz taču teici, ka ar mūziku gribi pārveidot pasauli! 
– Tam ir kāda saistība ar vilkmi. Agrāk tā vilkme mani vilka laukā no mājas, lika visur iesaistīties, malties un kulties, bet šobrīd gluži kā tādam putekļsūcējam ir pārslēgts režīms un šī vilkme ir pretējā virzienā – uz mājām. Jā, redzu un pamanu, ka daudzi mani vienaudži joprojām kuļas un maļas tur, laukā. Tādos brīžos ieraugu sevi no zoom out pozīcijas, proti, es brīnišķīgi jūtos savā mikroskopiskajā pasaules modelītī. 

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Orģināls saturs katru dienu

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+