Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Vīrs ar matu dzenamo mašīnīti brauca pāri skaistajiem, biezajiem matiem, un tie viegli krita man pie kājām. Sēdēju blakus un mēģināju saprast, kā par to jūtos,» meitas lēmumu nodzīt matus atceras kanāla STV Pirmā! autorraidījuma Kristīnes Virsnītes sarunas vadītāja.
«Daudzi teica, ka nekad neko tādu neatļautu savām meitām. Es saņēmu simtiem vēstuļu, ka Ame ir drosmīga, es esmu drosmīga, cik apbrīnojami redzēt, ka ļaujam cilvēkam izpausties, taču arī daudz nosodījuma, ka tagad Ame izskatās kā puika un nav jāļauj bērnam visu, ko viņš sagrib. Un ja nu nožēlo? Ko tad? Taču vakardiena man bija milzīga skola – saprast, ka mana bērna mati nepieder man, tāpat arī mana bērna dzīve. Amēlija nav es, un es neesmu Amēlija. (..) Kāpēc piekritu Ames vēlmei nogriezt matus? Jo es ticu, ka ļaujot viņa jūtas atbalstīta. Viņa zina, ka nevaldu pār viņu, esmu viņas dzīvē pavadonis, nevis saimnieks, un šis lēmums nekaitē neviena cita cilvēka dzīvei.
Ja pienāks diena, kad Amēlija jutīs, ka nogriezt matus nebija sakarīgs lēmums, tā būs viņas mācībstunda.
Citi lasa
Es ticu, ka tā rodas forši pieaugušie, kurus atbildība nebiedē,» uzsver Kristīne.
«Es nevēlos būt mamma četrdesmitgadniekiem, kuri tā arī nav iemācījušies paši pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, jo es to neļāvu. Tā nav vienkārša skola, jo jāmācās uzticēties savam bērnam,» atgādina viņa.
