Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sarunā piedalās četri profesionāļi, katrs ar savu redzes leņķi.
Dr. med. ANDREJS ĒRGLIS
- Invazīvais kardiologs, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs
- Latvijas Universitātets profesors
Dr. VITA VESTMANE
- Kardioloģe un interniste Veselības centra apvienības poliklīnikā Pulss.
- Apraksta elektrokardiogrammas.
- Lasa lekcijas farmaceitiem un ārstiem.
Dr. INGA ORLEĀNE
- Interniste un anestezioloģe reanimatoloģe Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, vairāk strādā ar kardioloģijas pacientiem.
- Veselības centra apvienības poliklīnikas Aura Premium nodaļas vadītāja.
- Apraksta elektrokardiogrammas un Holtera monitorēšanu.
- Studē Rīgas Stradiņa universitātes doktorantūrā.
IEVA VIRZA
- Mēness aptiekas farmaceite un aptiekas vadītāja.
Kādas ir mūsu sirdis
– Nesen pabeigts Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru šķērsgriezuma pētījums, kuru veica Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūts. Kādi secinājumi, kāda ir mūsu attieksme pret sirdi?
ANDREJS ĒRGLIS: – Līdzīgu pētījumu mēs veicām 2009. gadā, un tiešām bija interesanti salīdzināt rezultātus, kā mainījusies sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izplatība vecuma grupā no 25 līdz 75 gadiem. Secinājums: pa desmit gadiem situācija ir uzlabojusies. Proti, riska faktoru skaits visās vecuma grupās faktiski ir samazinājies. Tā ir ļoti, ļoti laba ziņa. Mēs to arī redzam – cilvēki dzīvo ilgāk. Šī desmitgade Latvijai ievērojami nākusi par labu. Gan ar dzīves līmeni, gan ar medikamentiem kardioloģijā, gan ar cilvēku attieksmi pret veselību. Protams, ir vēl daudz darāmā, un mēs nevaram pie sasniegtā apstāties. Jo pētījums arī rāda, ka sliktais jeb zema blīvuma holesterīns virs 3 mmol/l ir 62 procentiem – lai gan, salīdzinot ar 2009. gadu, šis cipars krietni samazinājies, tas tik un tā ir ļoti augsts. 28 procentiem Latvijas iedzīvotāju joprojām ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens virs 140/90 mmHg, savukārt paaugstināts cukura jeb glikozes līmenis asinīs virs 5,6 mmol/l ir 27 procentiem Latvijas iedzīvotāju vecumā. Ar smēķēšanu Latvijā ir problēmas – ikdienā pīpē 32 procenti vīriešu un 15 procenti sieviešu, bet, par laimi, dažās vecuma grupās smēķēšana ir samazinājusies. Liekais svars ir 34 procentiem, bet aptaukošanās – 29 procentiem! Šie arī ir pieci galvenie faktori, kas paaugstina sirds un asinsvadu slimību, infarkta un insulta risku un veicina citu slimību veidošanos. Bet pati būtiskākā problēma slēpjas riska faktoru skaitā, jo tie kumulējas. Ja meitenei ir tikai viens riska faktors – paaugstināts holesterīns, bet citādi viņai viss ir okei – sportiste, nepīpē, nav liekā svara –, tad risks nav pārāk augsts. Bet, tikko tas ir kungs labākajos gados, un ja viņš ir mazkustīgs, ja priekšā uzaudzis maiss – lielais vēders, ja viņš vēl smēķē un ir paaugstināts asinsspiediens, plus vēl neregulāri dzer zāles, tad infarkta vai insulta risks pieaug vairākkārt. Būtiskais ir riska faktoru skaits. Un tie mums ar gadiem nāk klāt. Tomēr atkal viss nav tik vienkārši! Vairāku riska faktoru kombinācija sirds un asinsvadu slimību un mirstības risku palielina vairāk nekā atsevišķu riska faktoru summa. Bet labā ziņa jebkurā gadījumā ir tā, ka šie riska faktori ir ietekmējami – tos var kontrolēt un samazināt to ietekmi uz veselību.
IEVA VIRZA: – Starp citu, viena no pozitīvajām lietām, ko mēs šī gada laikā novērojām, – jā, cilvēki cenšas atmest smēķēšanu. Un viņi aptiekā iegādājas dažādas ierīces un medikamentus, kas palīdz to izdarīt. Vēlme beigt smēķēt varētu būt zināmā mērā saistīta ar kovidu, jo daudzi vienkārši nobijās no vīrusa izraisītajās pneimonijas, no kuras var nomirt.
– Tomēr mirstība no sirds un asinsvadu slimībām arī joprojām turas līderos…
INGA ORLEĀNE: – Aterosklerotiskie procesi mūsu artērijās notiek jau kopš dzimšanas. Vielmaiņas izmaiņas, kas mums ir ģenētiski ieprogrammētas, kuras šodien mēs atpazītam un ar kurām varam cīnīties. Tāpēc būtu svarīgi kādā brīdī izvērtēt savas dzimtas medicīnisko vēsturi – mēs neviens neesam cēlušies no kosmosa, mēs pārmantojam gēnus. Un būtu labi, ja ģimenes pašas jau saprastu, kur ir viņu vājais posms – onkoloģija, sirds un asinsvadu slimības vai kas cits – un jau no agrīna vecuma pievērstu uzmanību tieši tām. «Ja tu gribi sakaut savu ienaidnieku, iepazīsti viņu līdz mielēm!» teicis kāds karavadonis. Ja gribi cīnīties ar savām iespējamām slimībām, tev tās jāpazīst.
ANDREJS ĒRGLIS: – Jaunākie pētījumi rāda, ka iedzimtība nosaka 8–10 procentus no sirds un asinsvadu slimību cēloņiem. Agrāk mēs domājām, ka vairāk, bet nē –
noteicošais tomēr, kā izrādās, ir mūsu dzīvesveids. Tāpēc, uzlabojot to, atmetot sliktos paradumus, faktiski mēs pagarinām mūžu.
Bet, ka ģimenes medicīniskā vēsture jāzina, tā gan ir taisnība!
Kāds amerikāņu kardiologs teica apmēram tā: «Ārstu un cilvēku kļūda ir, ja mēs mirstam līdz 85 gadu vecumam, un Dieva griba ir, ja mirstam pēc 85 gadu vecuma.» Bet to viņš sacīja pirms piecdesmit gadiem, šodien mums ir augtāki mērķi. Visticamāk, aterosklerozes un citu iemeslu dēļ mēs nomirsim, tikai tam ir jānotiek nevis 60, 70 un 80 gados, bet 100–120 gados, un, lai mēs to varētu izdarīt, mums tagad ir jāizveido dažādu pasākumu kopums – gan fiziskās aktivitātes, gan veselīgs uzturs, gan medikamenti, gan operācijas. Jo operācija arī var būt profilaktiska – izoperē vārstuli, un tas nozīmē, ka tev nebūs sirds mazspējas. Un tātad – bioloģiskā nāve iestāsies tad, kad beigs pukstēt sirds, un nāves konstatēšanas ailītē taps ierakstīts: viņa (vai viņas) sirds apstājās. Jautājums – kā to panākt? Diezin vai ar baidīšanu. Te jārīkojas ļoti uzmanīgi, jo uz dažādiem cilvēkiem dažādas lietas dažādi iedarbojas. Zinu ārstus, kurus pacienti ļoti ciena tieši par stingrību, savukārt citi pacienti pie šiem ārstiem negrib iet, viņiem vajag citu pieeju.
Galvenais motivators, lai rūpētos par savas sirds veselību, – ir jāgrib dzīvot.
Jābūt idejai, ka tu gribi dzīvot. Dzīvības dziņai ir jābūt stiprākai par nāvi. Jo veselība nav tikai fiziska, tā ir arī mentāla. Man pašam tā lieta ir ļoti vienkārša: ja man gribas ar savu mazbērnu aizbraukt slēpot, tad es skaidri zinu, ka nedrīkstu palikt kalna galā, lai viņam tur, augšā, vienam ir bail, jo man vienkārši būs sirdstrieka. Es to negribu. Tā ir mana atbildība.
Realitāte kardiologa kabinetā
– Epidemioloģisko pētījumu rezultāti tātad ir ar pozitīvu tendenci. Bet kas notiek kardiologa kabinetā?
INGA ORLEĀNE: – Mana subjektīvā sajūta pēdējos astoņus gadus – agrāk patiešām bija daudz vairāk pacientu, kas konsultējās par sirds veselību pēc smagiem infarktiem vai pēc kardiopulmonālās reanimācijas, pēc smagiem sirds ritma traucējumiem, kuri koriģēti slimnīcā. Tagad šādu gadījumu ir mazāk. Tie sāka samazināties – ģimenes ārsti cilvēkus vairāk sūtīja uz profilaktiskām pārbaudēm un, ja atklājās kādas izmaiņas, ļoti laicīgi nosūtīja uz citiem izmeklējumiem, invazīvām procedūrām, un likās, ka situācija pamazam uzlabojas. Bet, protams, ļoti daudz ko izmainīja kovids. Jo pandēmijas laikā cilvēki netika un negāja pie ārstiem. Un šobrīd, kad tie, kam bija jālieto zāles un kurus es neesmu redzējusi nu jau gandrīz divus gadus, nāk uz konsultācijām, var konstatēt, ka viņu stāvoklis pirms kovida bija labāks, nekā ir tagad. Ne simtprocentīgi visiem, bet daudziem. Kāds pārslimojis kovidu, un tāpēc ir komplikācijas, no kurām nevar atgūties. Kāds nav ticis pie ārsta nomainīt medikamentus vai devas. Piemēram, manā uzraudzībā ir arī pacienti, kas periodiski izmeklējas, un tad mēs skatāmies, vai vēl kādu brīdi var nogaidīt bez invazīvas iejaukšanās vai tomēr ne. Bet, kad sākās kovids, novērošana notika nevis ik pēc pusgada, bet pēc gada un gandrīz diviem – šie pacienti tikai tagad sāk pie manis atkal parādīties. Un man bija ļoti, ļoti bēdīgi, ka viena gados jauna sieviete ar nopietniem ritma traucējumiem – ātrija fibrilāciju, kad sirdsdarbības ritms ir neregulārs un bieži paātrinās, – pagājušajā nedēļā uz konsultāciju ieradās ratiņkrēslā. Viņai bija veikta ablācijas procedūra, kādu brīdi bija labi, bet kovida laikā lēkme atjaunojās, rezultātā insults. Tas man bija liels pārdzīvojums. Nebūtu kovida, nebūtu izolācijas, iespējams, šai pacientei tas gads nebūtu bijis tik liktenīgs. Kaut gan to tā simtprocentīgi arī nevar apgalvot – ja nebūtu kovida, paspētu veikts otru ablāciju, un insults nenotiktu. Neviens ārsts to nevar garantēt. Un tomēr visu notikumu kontekstā tas liek par to aizdomāties…
Šobrīd man ir sajūta, ka pozitīvas dinamikas vīzijā ir iecirsts pamatīgs robs, un mēs mēģinām glābt to, ko ir nodarījis kovids. Bija kaut kāds brīdis, kad pat ģimenes ārsti pacientus nepieņēma, un, ja cilvēkam uz psihoemocionālā pārdzīvojuma pamata parādījās kādas spiedošas sāpes krūtīs, tam šajos apstākļos netika pievērsta vērība. Tas neizbēgami atstāja iespaidu uz veselību. Arī medicīnas darbinieki baidījās no inficēšanās. Reģistratores rakstīja atlūgumus, gribēja iet prom no darba… Savukārt pacientiem bija bail vērsties pie ārsta, jo arī bail inficēties. Tika daudz kas iekavēts.
Bet patlaban situācija ir citādāka. Pieraksts pie kardiologa ir pilns, pat maksas pieraksts. Cilvēki ir vakcinējušies, un tas dod drošības spilvenu. Es ceru, ka mēs spēsim maksimāli ātri atgūties, saglābt nokavēto un ieiet atpakaļ vecajās labajās sliedēs.
ANDREJS ĒRGLIS: – Jukas un juceklis, kas bija pandēmijas sākumā, kad cilvēkiem nebija pieejama medicīna… Faktiski tas bija tad, kad vēl nebija vakcinēts medicīnas personāls, nebija, kam strādāt, un tas nozīmēja, ka cilvēki vienkārši nenonāca pie ārsta, slimnīcā, jo nebija, kas viņus kopj. Tagad tā situācija ir novērsta. Tāpēc mums vēl vairāk jāmēģina radīt pieejamību pie ārsta un laikus uzsākt ārstēšanu gan ar zālēm, gan ar invazīvām procedūrām un citām intervencēm, kas nepieciešamas.
VITA VESTMANE: – Kovids radīja psiholoģisko spriedzi un mazkustīgumu, un cilvēki šādā veidā ir nonākuši pie sliktākas vielmaiņas. Pacients tagad ienāk kabinetā un saka: «Dakter, es atvainojos…» – «Par ko?» – «Man septiņi kilogrami ir klāt.» Lēnāka vielmaiņa izpaužas gan kā paaugstināts cukurs, gan kā paaugstināts holesterīns, gan kā paaugstināta urīnskābe – viss, ko mēs varam asins analīzēs noteikt. Un lēnāka vielmaiņa pēc tam izpaužas tālākās nepatikšanās, kas stipri ietekmē sirdi un asinsvadus. «Nu ēdu, dakter, es tos saldumus. Jo kaut kā jau tas stress jānoņem.» Jā, biežāk tā ir neapzināta saldumu ēšana. Arī alkoholu vairāk patērē, un alkohols faktiski ir cukurs. Tagad nāk pacienti ar tā dēvētajiem robežstāvokļiem – nedaudz paaugstināts asinsspiediens, nedaudz paaugstināts cukurs, nedaudz paaugstināts holesterīns, ir aptaukošanās, un tad jau skaidrs, ka darīšana ir ar metabolo sindromu, kas arī ir sirds un asinsvadu slimību riska faktors. Metabols nozīmē – vielmaiņa, kas galu gala ir lielākā šīsdienas problēma.
INGA ORLEĀNE: – Tas atkal ir mans vērojums… Es ar ļoti lielu patiku tagad skatos uz jauniem cilvēkiem, kuriem ir pilnīgi cita attieksme pret sevi, pret savu veselību. Parasti vaicāju par mērķi, kāpēc cilvēks ieradies uz konsultāciju, un kāds jauneklis man atbildēja tā: «Zināt, es savā dzīvē esmu izvirzījis virsuzdevumu, un man ir uzdevumi, un, lai es tos sasniegtu, man jāvar nodzīvot līdz 85 gadiem ar pilnu darba apjomu. Jo visam, ko es gribu dzīvē paveikt, man ir nepieciešams šis laiks.» Jaunie cilvēki ir motivēti uzreiz mainīt paradumus. Viņi ir gatavi uzklausīt un uzreiz rīkoties. Un tad ir vecākā paaudze, kuru es nespēju pārliecināt, kuri saka – «Kamēr nelietoju zāles, tikmēr biju vesels, un, tiklīdz sāku dzert zāles, ar to brīdi esmu kļuvis slims.» Tāda psiholoģija. Viņi apzināti izvairās lietot medikamentus. Cilvēkam, piemēram, ir paaugstināts asinsspiediens, augsts holesterīns, jau aritmija, bet viņš sēž man pretī un stāsta, ka jūtas ļoti labi, aritmiju nejūt, holesterīnu nejūt, spiedienu arī nejūt, viņš nekādas zāles nedzers, jo jūtas perfekti. Un tagad viņu pārliecināt, ka visas sliktās lietas attīstīsies un tas beigsies ļoti bēdīgi, ir titānisks darbs. Lielākā daļa šādu pacientu līdz brīdim, kamēr nekas slikts nenotiek, izrakstītos medikamentus nelieto. Tad notiek infarkti, insulti, trombi, un tad cilvēks jau ar smagām komplikācijām un invaliditāti atgriežas pie ārsta.
Vēl viena lieta: «Izrakstiet man, lūdzu, zāles… Cik man ilgi tās būs jādzer?» Kad atbildu, ka līdz mūža galam, un piedevām, ka tās būs jāmaina – «Jūs pieradīsiet un būs jāmeklē iedarbīgākas kombinācijas…», seko standarta attieksme: «Jūs gribat mani nozāļot!»
Bet jaunieši, jauni cilvēki ir pavisam citādi. Viņi ir tendēti uz savas veselības saglabāšanu.
Viņi jau ir izpētījuši visu par holesterīniem, viņi jau zina, kas ir augsta blīvuma un kas ir zema blīvuma holesterīns, viņi nāk ar saviem analīžu rezultātiem un vaicā, vai lietas labā ir kaut kas jādara, lai ateroskleroze neattīstītos. Un ar šādu attieksmi ir daudz vieglāk strādāt – no pacienta puses tā rada saprašanu, un no ārsta puses pārliecību, ka tavs darbs nav veltīgs.
IEVA VIRZA: – Arī aptiekā vērojamas cilvēku uzvedības izmaiņas. Ja agrāk bija tendence iet uz aptieku tad, kad ir slikti, tad tagad, manuprāt, cilvēki vairāk domā par profilaksi. Iegādājas zivju eļļu, krila eļļu, vitamīnus, minerālvielas, sāk par sevi rūpēties, kamēr ir vēl vesels. Arī gados jauni cilvēki iegādājas nevis sirds pilienus, bet visu to, kas varētu palīdzēt uzturēt veselību.
Ko uzlabot?
– Kā trūkst, lai kardiologs strādātu vēl labāk?
IEVA VIRZA: – Diagnozi un ārstēšanu nosaka ārsts, bet aptieka ir tā vieta, kur šī saruna varētu turpināties. Mēs spējam sniegt pilnvērtīgu informāciju gan par jaunākajām zālēm, gan par to lietošanu, savietojamību ar citiem medikamentiem. Kādi ir pozitīvie ieguvumi un blakus parādības… Ir daudz, ko runāt, lai nostiprinātu ārsta teikto un ieteikto. Lai stiprinātu pacienta līdzestību, lai cilvēks saprastu, kāpēc viņš lieto konkrēto medikamentu. Pandēmijas laikā, kad situācijas bija sarežģītākas, jo ārsti nebija tik labi pieejami, kaut kādu daļu problēmu risinājām uz vietas aptiekā, jo mums ir vieglāk sakomunicēties ar ārstējošiem ārstiem.
VITA VESTMANE: – Kā trūkst? Varbūt tas ir laiks. Mēs visur runājam par to, ka galvenais ir komunicēt, runāt ar pacientu. Bet tagad valsts apmaksātai kardiologa konsultācijai ir atvēlētas 20 minūtes vienam pacientam. Vai viņš var šajā laikā izģērbties un vai ārsts var pacientu izmeklēt? Nē. Personīgi es neko pa 20 minūtēm nevaru izdarīt, mans laiks vienam pacientam ir 30 minūtes. Valsts paredzējusi, ka jāpieņem trīs pacienti stundā, es ņemu divus. Tā ir katra ārsta individuālā laika plānošana, ziedošana, veltīšana – sauc, kā gribi. Jā, es domāju, ka šobrīd galvenais, kā trūkst un kas ir vajadzīgs – laiks jēgpilnai, atklātai sarunai. Tehnoloģiski mēs esam ļoti labi nodrošināti, mums viss ir.
INGA ORLEĀNE: – Pats svarīgākais un gudrākais ambulatorajā medicīnā būtu – cilvēkam jāizprot, kas ar viņu var notikt. Pacients nav jābaida – tikai jāizskaidro. Un katram ir savas izvēles iespējas. Man ir bijuši pacienti reliģiski cilvēki, kas apzinās, ka, piemēram, izvairās ārstēties, bet – viņiem ir tāds dzīves redzējums. Es to pieņemu, lai gan man šad tad viņu rīcība nešķiet pareiza. Tomēr galvenais – lai cilvēks izprot savu lēmumu, kāpēc viņš tā dara, kāpēc viņš pieņem tieši šādu lēmumu.
ANDREJS ĒRGLIS: – Galvenā problēma ir pieejamība. Mums tās prasības ļoti aug. Agrāk tika uzskatīts, ka ehokardiogrāfija un datortomogrāfija ir īpaši izmeklējumi īpašās situācijās. Tagad bez šīm izmeklēšanas metodēm sirds un asinsvadu veselības stāvokļa noteikšana īsti nav ne iespējama, ne iedomājama. Ja tev nav ehokardiogrāfijas kontroles! Mums arī pašiem īstenībā ir jāpārdefinē minimums, kas vajadzīgs, lai mēs varētu nodrošināt tās prasības, kas tagad ir tautai. Tās mainās. Mums ir jāpasaka, kas cilvēkiem vajadzīgs, bet tajā pašā laikā nepietiek ar to, ka mēs pateiksim – tas ir arī jānodrošina. Un ar to būs problēmas. Jo, piemēram, sagatavot papildu kardiologus vai ehokardiogrāfijas speciālistus, un datortomogrāfijas speciālistus nav tik vienkārši.
– Kardiologu trūkst?
ANDREJS ĒRGLIS: – Noteikti trūkst. Pašreizējā brīdī mēs saprotam, ka kardiologu trūkst, jā.
Ceļa vārdi
– Septembrī žurnālos IEVAS Veselība un IEVA tiks vairāk rakstīts par sirds veselību – kas to ietekmē un kā to saglabāt. Bet, iespējams, kāds teiks – viņš jau visu zina.
ANDREJS ĒRGLIS: – Man agrāk arī likās – nu ko tur jaunu var pateikt?! Tikai to pašu, kas simtām reižu jau pateikts, bet tas IR katru dienu jāatgādina. Kā skolā. Un jūs mani iedvesmojāt! Viss, kas nāk par labu tautai, ir ārkārtīgi veicināms. Kampaņa Neaizej ar sirdi! ir ļoti svarīga un viens no mozaīkas gabaliņiem lielajā virsuzdevumā, kas jāsasniedz. Īstenībā man ļoti patika, kā par princi Filipu teica: «Viņš aizgāja mierā.» Viņam nav nāves iemesla, princis Filips vienkārši beidza savas šīs zemes gaitas 99 gadu vecumā. Respektīvi, stāsts ir par to, ka kaut kad jau mēs nomirsim, bet tas būs no 100 līdz 120 gadu robežās, līdz kuriem mums ir jānodzīvo, kā es smejos, skrienot maratonus. Bet mums visiem kopā ir jāpanāk veselīgo dzīves gadu pagarināšanās.
– Kā jūs pats rūpējaties par savu sirdi?
ANDREJS ĒRGLIS: – Pa kovida laiku biju drausmīgi uzbarojies, man bija seši septiņi kilogrami lieki. Un tad ir drausmīgi grūti. Es galīgi neuzskatu sevi par ideālu, bet tagad cenšos ierobežot sevi ēšanā, palielināt fiziskās aktivitātes. Tas ir traki, īpaši pēc darba vakarā.
– Līdz šim esat nodzīvojis bez zālēm?
ANDREJS ĒRGLIS: – Tā ir vēl viena lieta, ko daru un kas man bija ļoti grūta izšķiršanās, jo, lai gan citiem stāstām, ka vajag dzert zāles, paši to negribam ievērot… Bet, jā, saistībā ar asinsspiedienu es pats arī lietoju zāles. Un tagad to ir ārkārtīgi viegli izdarīt, jo viena tabletīte vakarā, un tajā ir jau salikti trīs četri ingredienti. Agrāk man draugi smējās, ka es izrakstot visas zāles, ko vien zinu… Bet tagad viss tas pats ir vienā tabletē. Paņem mazliet lielāku tableti, pārlauz uz pusēm, un tu dabū to pašu vajadzīgo devu, bet pašam šķitīs, ka dzer tikai pustabletīti. Šādi tu vari sevi ideāli apmānīt. Triks, ko ārstiem vajag iemācīt arī saviem pacientiem!
VITA VESTMANE: – Profesors prognozē, ka 120 gadus dzīvosim, reāli vecākajam iedzīvotājam Latvijā, šķiet, bija 118 gadi – lai visiem izdodas… Bet galvenais ir nevis gadu skaits, bet kvalitatīva dzīve, vai ne?! Tāpēc, kad kādā auditorijā lasu lekcijas par veselīgu dzīvesveidu un klausītājos redzu kundzītes, kurām noteikti ir starp deviņdesmit un simts, vienmēr prasu, kā viņas šo laiku ir nodzīvojušas. Un kundzes atbild, ka vajag dzīvot ar prieku! Kāda simtgadniece teica, ka dzīvē ir trīs svarīgākās lietas. Pirmā – latviski tas skan ļoti labi – mīli, ko tu dari, vai dari, ko tu mīli. Otra lieta – nekad nedomā, ka tu visu zini, tātad turpini izzināt pasauli, mācīties. Un trešā lieta ir visgrūtākā – pieņemšanas māksla. Pieņemam notikumus, lietas un visu, kas ap mums notiek. Pieņemam. Ko mēs darām? Stresojam. Bet – nestresojam, un to arī visiem novēlu.
INGA ORLEĀNE: – Ir valsts veselības programma, kur ir noteikts profilaktisko pārbaužu minimums, kas konkrētā vecumā jāveic. Jau bērnība jāpārbauda holesterīns, jāuztaisa ehokardiogrāfija. Pēc trīsdesmit gadu vecuma pievienojas veloergometrija, un tad to eho un velo taisa vienreiz piecos gados… Pēc četrdesmit gadu vecuma šīs pārbaudes ir biežākas. Bet vispār viss ir individuāli, jāskatās pēc situācijas.
