Aktieris Edijs Zalaks: Lielākā problēma ir vāji vīrieši, jo viņu dēļ sievietei nākas būt stiprai

Aktieri
Inese Mizovska
15. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: NO PRIVĀTĀ ARHĪVA UN PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
Viņa dzīve rit maršrutā Rīga–Maskava. Viņš iestājās vienā no prestižākajām aktierskolām pasaulē un apprecēja skaistāko meiteni galvaspilsētā. Atgriezās mājās un spoži debitēja Dailes teātrī. Kļuva par tēti un atkal centās sasniegt jaunas virsotnes kaimiņvalstī. Šovasar viņš ir mājās, lai augusta beigās parādītos TV ekrānā jaunajā seriālā Nemīlētie.

Jēkabpilietis ar Džekija Čana drosmi

«Mans vārds ir Edijs Zalaks, un es esmu no mazas Latvijas pilsētas. Tu nekad neesi dzirdējis par mani, bet zini – tu to vēlies!» savā videovizītkartē angļu valodā saka aktieris, kurš soli pa solim veidojis savu stāstu – drosmīgu un pārsteidzošu, ne sliktāku kā Holivudas filmā. Sešu gadu vecumā, kad viņa vienaudži sapņoja kļūt par saldējuma pārdevējiem, policistiem un kosmonautiem, jēkabpilietis Edijs zināja pavisam droši – viņš būs aktieris. Tāpat kā viņa bērnības elks Džekijs Čans.

«Bērnībā arī pats nodarbojos ar cīņas sporta veidiem, kikboksu. Protams, tagad Džekijs Čans man vairs nepatīk. Drīzāk Havjers Bardems,» pasmaida Edijs.  

Viņš ir vecākais dēls ģimenē. Edija mamma ir juriste, bet tētis daudzus gadus strādāja par bārmeni naktsklubā. Edijs atceras – viņam patika, ka vietējie, turp ejot, teica – ejam pie Arvīda! Jo viņa tētis daudziem bija ne tikai bārmenis, bet arī psihologs un draugs. Ar daiļajām mākslām ģimenē neviens neaizrāvās, arī lieli teātra apmeklētāji nebija.

Vidējais brālis Verners uzsācis futbolista karjeru, bet jaunākais – ģimenes gaišā galva – nupat 18 gadu vecumā tālmācībā pabeidzis vidusskolu un jau paguvis iemēģināt roku uzņēmējdarbībā.

Vecākā dēla apņemšanās kļūt par aktieri daudziem bija pārsteigums. Skolas laikā gan Edijs piedalījās daiļlasītāju konkursā Zvirbulis. «Ne tāpēc, ka man tas baigi patika. Man vienkārši nebija problēmu iznākt priekšā un norunāt,» saka viņš.  Edijs bija bezbailīgs, pašpārliecināts, un vēl viņam patika provocēt. «Reiz vecākus izsauca uz skolu, jo 6. klasē vēstures skolotājai stundā uzdevu jautājumu – ko senos laikos darīja sievietes, kad viņām bija mēnešreizes?» smaidot atceras aktieris. «Taču es biju tāds labdabīgais huligāns. Citus apzināti neapcēlu.»

Pirmkursnieki ar liftu nebrauc!

Pabeidzis mācības Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, Edijs paveica to, kas daudziem šķiet neaizsniedzams sapnis – iestājās prestižajā Maskavas Dailes teātra skolā (MHAT). «Domāju, neviens īsti neticēja, ka es to izdarīšu,» saka Edijs.

EDIJA un VASILISAS bērniem doti erceņģeļu vārdi – MIHAELS un IOANNA.  Aktieris novērtē to, ka šobrīd viņam ir gana daudz laika, lai būtu kopā ar bērniem. «Esmu stingrs tētis. Taču cenšos audzināt bērnus tā, lai nelauztu viņu raksturu. Un maniem bērniem ir forši raksturi,» teic viņš.
EDIJA un VASILISAS bērniem doti erceņģeļu vārdi – MIHAELS un IOANNA. Aktieris novērtē to, ka šobrīd viņam ir gana daudz laika, lai būtu kopā ar bērniem. «Esmu stingrs tētis. Taču cenšos audzināt bērnus tā, lai nelauztu viņu raksturu. Un maniem bērniem ir forši raksturi,» teic viņš.

«Kad cilvēki saka – nekā nebūs, tev nekas nesanāks, tieši tā viņu dzīvē arī notiek. Man ir cits dzīves scenārijs. Es ticu sev. Man vienmēr šajā dzīvē ir gribējis dabūt labāko, tāpēc jau vidusskolā sāku pētīt, kura būtu pasaulē labākā augstskola, lai apgūtu aktiermākslu,» viņš atceras. «Mamma bija diezgan satraukta, ka esmu nolēmis doties tik tālu prom – uz Krieviju.

Taču jau nākamajā dienā pēc vidusskolas izlaiduma iesēdos lidmašīnā uz devos uz Maskavu. Trīs nedēļas gāju uz iestājpārbaudījumiem divās augstskolās – MHAT un Krievijas Teātra mākslas akadēmijā – GITISā. Uz vienu vietu studijās pretendēja 300 cilvēku, bet uzņēma tikai 30, un es biju to vidū, turklāt tiku abās augstskolās un varēju izvēlēties, kur studēt,» stāsta viņš.

Tā sākās latvieša četru gadu maratons MHAT. Sākums nebija viegls. Kaut vai tāpēc, ka mācības noritēja krievu valodā. «Atceros, pierakstu kladē vienu vārdu rakstīju krieviski, citu – latviski,» atzīstas Zalaks. Taču ne brīdi nejuta, ka neizdosies. «Vajadzēja noturēties, jo savu vietu varēja zaudēt jebkurā laikā. Studijas sākām 30, bet pabeidzām tikai 22.

Kad Edijs Dailes teātrī spēlēja izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, to noskatījās arī viens no viņa lielākajiem paraugiem mākslā – baleta zvaigzne un aktieris MIHAILS BARIŠŅIKOVS. Sarunas, kas ar Mihailu risinājušās pēc tam, Edijam spilgti palikušas atmiņā.
Kad Edijs Dailes teātrī spēlēja izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, to noskatījās arī viens no viņa lielākajiem paraugiem mākslā – baleta zvaigzne un aktieris MIHAILS BARIŠŅIKOVS. Sarunas, kas ar Mihailu risinājušās pēc tam, Edijam spilgti palikušas atmiņā.

Katru semestri studentiem bija pārrunas ar pedagogiem, kur tika norādīti mūsu plusi un mīnusi, izvērtēts potenciāls. Pirms tām visi studenti trīcēja un bija arī tādi, kas iznāca laukā asarās, saņēmuši atbildi – tu nepaliec. Mūsu vidū bija viens amerikānis, kuru izmeta. Tā notika arī ar meiteni no Ukrainas, kurai gan paveicās – viņa devās uz Holivudu un tagad filmējas kino,» stāsta Zalaks.   

«Režīms bija nenormāls. Mācības sākās deviņos no rīta un bieži vien beidzās tikai desmitos vakarā. Arī disciplīna bija ļoti nopietna. Mums bija aizliegts ierasties skolā šortos, baltas zeķes nedrīkstēja būt, jo tās ir domātas sportam. Mums – pirmkursniekiem – auditorija bija septītajā stāvā, bet ar liftu bija aizliegts braukt. Ja pieķertu liftā, varētu arī izmest no skolas,» atceras Edijs. Studiju laikā netika atbalstīta arī filmēšanās, un aizņemtība bijusi tik liela, ka par strādāšanu paralēli mācībām nebija ne runas.

Džilindžera pamanīts

2014. gadā Edijs beidzot saņēma godam nopelnīto diplomu. «Sākumā domāju, ka Latvijā neatgriezīšos, strādāšu Krievijā, kur ir lielākas iespējas. Taču, kad saņēmu piedāvājumus no Rīgas Krievu teātra un Džilindžera Dailes teātrī, tomēr devos uz Rīgu. Man bija draudzīgas attiecības ar Krievijā populāro dziedātāju Poļinu Gagarinu, kas pie tiem pašiem pedagogiem bija beigusi studijas pirms manis.

Viņa un daudzi Poļinas kursabiedri turpināja spēlēja turpat MHAT, un es redzēju, ka nekādas īpašās lomas viņi vēl nav dabūjuši un pamazām pazūd savā profesijā. Es gribēju trenēt savus aktieriskos muskuļus, un piedāvājums Latvijā bija labs,» atceras viņš. Edijs Zalaks kļuva par Dailes teātra aktieri, kur nospēlēja daudzas spilgtas lomas.

Grūtais ceļš mājup

2018. gada beigās viņš sāka prātot par atgriešanos Maskavā. «Par to domāju jau kādu gadu. Man bija kinoaģenti Krievijā, un ik pa laikam saņēmu piedāvājumus. Taču biju noslogots teātrī un izrauties nevarēju tik bieži. Turklāt toreiz vēl nebija populāri attālinātie kastingi. Kad piedzima meitiņa, ar Džilindžeru vienojāmies, ka došos bērna kopšanas atvaļinājumā un gadu pabūšu Krievijā, pāris reižu mēnesī lidošu uz trim izrādēm Latvijā.»

Lai gan tolaik medijos parādījās raksti, ka Zalaks turpmāko dzīvi nolēmis saistīt ar Krieviju, pandēmijas laikā dzīve aktiera ģimeni atveda atpakaļ uz Latviju. «Covid-19 dēļ Maskavā viss apstājās. Kad marta beigās piezvanīja producente no Latvijas un teica, ka mani grib satikt lietuviešu režisors, lai izskatītu manu kandidatūru lomai seriālā Nemīlētie, biju par. Nosūtīju portfolio, un mani uzreiz apstiprināja.

Atlika vien izdomāt, kā atgriezties dzimtenē,» atceras viņš. Bija skaidrs – ja doties uz Latviju, tad visai ģimenei kopā. Edijam un bērniem, kuriem ir dubultpilsonība, ar to problēmu nebija, bet viņa sievai, kas ir Krievijas pilsone, – gan. Noskaidrojuši, ka ANO Konvencija paredz – ģimeni šķirt nedrīkst, viņi nolēma riskēt.

«Tā kā citas iespējas nebija, braucām 600 kilometru līdz robežai ar taksi.»

"Piecos no rīta ieradāmies robežpunktā un piecarpus stundas mēģinājām, zvanījām uz Latvijas un Krievijas vēstniecību, taču todien mums nācās atgriezties Maskavā. Mēs ar sievu bijām norunājuši, ka nekādos apstākļos nešķiramies, jo nevar zināt, kā vēl viss pasaulē izvērtīsies. Braucot atpakaļ, atcerējos – kad vedu uz Latviju Krievijas teātra izrādes, biju sadraudzējies ar cilvēku no Krievijas vēstniecības. Es viņu uzmeklēju un lūdzu palīdzību. Nākamajā reizē, kad mēģinājām šķērsot robežu, mums viss izdevās.»

Cik ilgi uzkavēsies Latvijā, Edijs nezina. «Kur būs piedāvājums manā profesijā, tur arī došos. Kaut vai uz Kubu,» saka viņš.

Seriālā Nemīlētie Edijs spēlē jaunu vīrieti, kurš iecerējis vērienīgu laupīšanu. Vai viņam izdosies? Jau no 31. augusta varēsiet sekot viņa varoņa gaitām kanālā TV3.
Seriālā Nemīlētie Edijs spēlē jaunu vīrieti, kurš iecerējis vērienīgu laupīšanu. Vai viņam izdosies? Jau no 31. augusta varēsiet sekot viņa varoņa gaitām kanālā TV3.

Vaicāts, vai nav tēmējis arī uz Holivudu, Zalaks neslēpj: «Protams, esmu par to domājis. Taču, cik esmu runājis ar aktieriem, kas ir tur bijuši, man vairs to negribas tik ļoti. Atzīšos godīgi – neesmu gatavs Holivudā strādāt kafejnīcā un gaidīt savu iespēju. Varbūt esmu iedomīgs vai augstprātīgs, bet varbūt vienkārši esmu pārāk daudz strādājis, lai tā nebūtu.Ar veiksmi tam nav nekāda sakara, jo man ir vairāk neveicies nekā veicies.» Arī viņš ir piedzīvojis brīžus, kad sapņu lomas aiziet gar degumu.

«Un tad es gaidu, kad šie projekti, kuros mani neapstiprināja, iznāks uz ekrāniem. Ceru, ka tie nemaz nebūs tik labi,» pasmaida aktieris.

Skaista līdz pirkstu galiņiem

Savu mīlestību Edijs sastapa studiju gados. «Agrā jaunībā mīlestībai īsti neticēju. Kad mani klasesbiedri piecpadsmit gadu vecumā teica – es viņu mīlu, man tas šķita smieklīgi. Man bija draudzenes, bija patikšana, un es par viņām rūpējos, taču nevienai neko nesolīju,» stāsta aktieris.

«Savā iztēlē jau sen biju uzzīmējis ideālo sievietes tēlu. Es skaidri zināju, kādas īpašības viņā gribu redzēt. Es pat zināju, kādiem jābūt viņas kāju pirkstiem! Tāpēc dienā, kad viņu satiku, teicu: «Es tevi precēšu!» Viņa pasmējās, bet jau piecus gadus ir mana sieva,» saka Edijs.

Viņa un Vasilisas satikšanās bija skaista nejaušība, un tā notika Izraēlā. Bija ziemas brīvdienas, un Edija kursabiedrs devās atpūsties uz Izraēlu.

«Viņš ierosināja, lai arī es lidoju turp, jo esot lētas aviobiļetes. Tā nu es devos uz Telavivu, bet viņš – uz Haifu, kur apmetās pie bērnības draudzenes,» atceras Edijs. Kādu vakaru draugs viņam piezvanīja un aicināja atbraukt uz Haifu – tur esot ļoti skaisti. «Atbraucu, apskatīju pilsētu un aizgāju pie drauga. Vakarā pēc darba mājās atnāca Vasilisa. Man ir tā: kad apmeklēju kādu jaunu restorānu, vienmēr pasūtu Cēzara salātus – pēc tiem es spriežu, vai man tur patīk. Un Vasilisa, neko neprasot, bija uztaisījusi tieši šos salātus – ļoti garšīgus un sātīgus.»

Edijs atgriezās Maskavā, bet Vasilisa viņam neizgāja no prāta.  Viņš uzmeklēja meiteni sociālajos tīklos un drīz vien devās viņu vēlreiz apciemot. «Tas bija 8. marts, un kopš tās dienas mēs sākām draudzēties,» atceras aktieris.  Attiecību sākumā bija jāpārvar atšķirtība, jo vēl pusgadu Vasilisa bija komandējumā Izraēlā, bet pēc tam viņa darba dēļ gadu pavadīja Romā.  «Tikāmies reizi divos mēnešos. Bet, ja tas ir tavs īstais cilvēks, kuru mīli, tad viss ir pārvarams,» saka Edijs.

Nevaru atļauties būt bezrūpīgs

Edijs un Vasilisa kāzas svinēja Latvijā. Tā gribēja viņi abi – salaulāties pie jūras.  «Kopš mēs apprecējāmies, sieva nestrādā algotu darbu. Viņa ir pilnas slodzes mamma. Mūsu jaunākajai meitiņai drīz būs divi gadi, dēlam ir četri. Godīgo sakot, es labprāt gribētu, ka sieva turpinātu nestrādāt,» atklāts ir Edijs. Darbu Ārlietu ministrijā Krievijā Vasilisai vīra dēļ nācās pamest.

«Tur ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, un darbinieks nevar būt precējies ar citas valsts pilsoni,» skaidro aktieris. «Taču viņa ir laimīga! Vasilisa beidzot atradusi savu aicinājumu. Patlaban attālināti apgūt grafisko dizainu un reklāmu, kas viņai padodas un patīk.»

Aktiera sieva lieliski pārvalda latviešu valodu un nokārtojusi arī eksāmenu, iegūstot augstāko kategoriju. Edijs atzīst – nespēj iedomāties, ka ģimenes locekļi dzīvotu katrs savā valstī.

«Un sieva mani šajā ziņā klausa, jo es kā vīrietis esmu pareizi šos jautājumus nostādījis. Lielākā problēma ir vāji vīrieši, jo viņu dēļ sievietei nākas būt stiprai, pašai cīnīties pa dzīvi, pieņemt visus lēmumus,» saka viņš.

Vaicāts, vai aktiera profesija spēj radīt šo stabilitātes un drošības sajūtu, Zalaks ir atklāts: «Protams, tas nav viegli. Taču es nekad neesmu bijis no tiem, kas sapņo par bohēmu un spriež: «Ai, gan jau kaut kā, kaut ko…» Nevaru būt tik bezrūpīgs. Man ir ģimene, divi bērni un zināms dzīves līmenis, par kuru zemāk nokrist nevaru atļauties.»

Pēc studiju beigšanas viņš bez darba nav sēdējis.

Arī tad, kad radošajā jomā piecus mēnešus bija iestājies pilnīgs vakuums, Edijs sāka darboties kā producents – veda uz Latviju izcilas teātra izrādes no Krievijas. Pērn aprīlī viņam izdevās realizēt grandiozu projektu – izrādīt Dailes teātrī lugu Huligāns ar krievu zvaigzni Sergeju Bezrukovu galvenajā lomā.  

Lai gan tas bijis liels prieks un lepnums, Edijs neslēpj – aktiera profesiju nemainītu ne pret ko. «Esmu laimīgs, ka sekoju savam aicinājumam, jo man nevienu dienu dzīvē nav bijis jāstrādā. Kad mamma jautā: «Tu šodien ej uz darbu?» Es atbildu: «Nē, es eju uz teātri.» Varbūt skan patētiski, bet es tiešām ne reizi neesmu izjutis to kā darbu. Ja tā nebūtu, es jau sen būtu meklējis sevi kādā citā jomā.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+