Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Saukt vārdā nedrīkst!
Čečenu izcelsmes Latvijas vadošais smagā svara jaukto cīņu mākslas sportists Hasans Mežijevs savas karjeras laikā nav piedzīvojis nevienu zaudējumu. 2020. gadā savainojuma dēļ Hasans bija spiests pārtraukt karjeru, tomēr pērn rudenī sportists ar fantastisku uzvaru atgriezās cīņu apritē un ir gatavs jauniem izaicinājumiem. Lielākais Hasana atbalsts viņa ceļā uz panākumiem ir viņa ģimene, kur valda sava kārtība un stingras tradīcijas.
Sportista vecāki dzimuši Groznijā, un uz Latviju pārcēlās pagājušā gadsimta 80. gados, te piedzima Hasans. «Ģenētiski esmu simtprocentīgs čečens, taču dzimis un audzis esmu Latvijā, te man viss ir tuvs un saprotams. Labi pārzinu gan latviešu, gan krievu valodu, saprotu latviešu mentalitāti un kultūru. Latvija ir manas mājas,» žurnālam «Privātā Dzīve» teic sportists.
Tomēr arī savas saknes viņš neaizmirst. «Ģimenē dzīvojam pēc čečenu tradīcijām un godājam tās,» atzīst Hasans. Piemēram, viņš ar sievu Dajanu radinieku priekšā nedrīkst viens otru uzrunāt vārdā. «Ir lietas, kuras saprotamas tikai čečeniem. Mums ir jau folklorizējušās frāzes, atsevišķas zilbes vai skaņas, kuras izdodot, ir skaidrs, kas ar to domāts. Es, piemēram, izdodu kādu skaņu, un sievai ir skaidrs, ka es viņu saucu,» skaidro Hasans.
Dajana turpina: «Vecāku cilvēku priekšā nekad nesaucu vīru vārdā un nevēršos pie viņa. Es klusītēm ar nagiem pagrabinu pret galda malu vai plīti, un viņš saprot, ka es saucu. Tas varbūt šķiet ļoti sarežģīti, taču tajā ir savs skaistums. Es, piemēram, nekad nesaku – vīrs.
Ja mājās sēžu ar draudzenēm, un viņš pārrodas, dēvēju viņu par manas mājas saimnieku vai manu bērnu tēvu.»
«Daudziem tas varbūt šķiet 21. gadsimtā neiedomājams absurds, taču mums tas šķiet pats par sevi saprotams,» atzīst Hasans.
Dajana piebilst: «Toties vienmēr ievērojam, ka tad, kad telpā ienāk gados vecāks cilvēks, ir jāpieceļas kājās. Tas pats attiecas, ja ienāk mājas saimnieks vai vīrietis. Kad mājās pārnāk Hasans, manas draudzenes automātiski ceļas kājās. Tā ir cieņas izrādīšana.»
Saskatījās Kaukāza deju vakarā
Hasans un udīniete Dajana ir precējušies gandrīz deviņus gadus, bet pazīstami, kā paši saka, gandrīz visu dzīvi. «Rīga nav liela pilsēta. Mēs visi, kas nākam no Kaukāza, draudzējamies,» stāsta Dajana. Viņa dzimusi Azerbaidžānā, tad ģimene pārcēlusies uz Latviju. Ar Hasanu saskatījušies dejās. «Tas bija Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, kur tika rīkots Kaukāza deju vakars. Es labi dejoju lezginku, tāpēc nolēmu – jāaizbrauc. Dejās bija arī Dajana ar saviem brāļiem. Un sanāca tā, ka es šajā vakarā izrādījos labākais dejotājs, bet Dajana – dejotāja,» atceras Hasans.
Dajana viņam jau tovakar ļoti iepatikusies. «Sākumā mēs tikai draudzējāmies. Man nebija absolūti nekādu plānu attiecībā uz Hasanu.
Man bija skaidrs, ka man jāprecas ar savas tautas pārstāvi – udīnieti, bet Hasanam kaut kad jāprec čečeniete,» tā Dajana.
Tomēr sirdij nepavēlēsi. «Mēs iemīlējāmies un paziņojām vecākiem, ka precamies,» stāsta sportists.
Kāzas bez vīra…
Abu ģimenes sākumā bijušas kategoriskas pret viņu laulībām. «Maniem vecākiem nekas nebija pret čečeniem. Draudzēties – tas ir brīnišķīgi. Taču tu esi meitene un tev jāprecas ar savas nācijas pārstāvi, uzskatīja viņi. Un es viņus saprotu, jo ir ļoti daudz nacionālu atšķirību. Pat man, Kaukāza meitenei, kuru vecāki ļoti stingri audzinājuši, sākumā bija ārkārtīgi Tā laikam ir rakstura stingrība un neatlaidība, kas palīdzēja man izturēt. Ļoti grūti dzīvot čečenu ģimenē,» neslēpj Dajana. Hasans to nenoliedz. «Čečeni ir ļoti prasīgi. Un sievai nākas klausīt ne tikai vīru, bet arī viņa ģimeni,» saka viņš.
«Tu precies nevis ar vīrieti, bet ar viņa ģimeni. Jā, mums – udīniem – ir līdzīgi, bet ne tik kategoriski. Ņemsim par piemēru kaut vai mūsu kāzas. Hasana tur nebija,» atklāj sportista sieva. «Tā ir viena no mūsu tradīcijām. Vīrietis nedrīkst parādīties savās kāzās. Viņš sēž atsevišķā telpā un visu vēro no malas. Savukārt meitene, kas precas, piedalās kāzu svinībās, taču no viņas puses nav neviena radinieka. Visi viesi ir tikai no vīra puses. Sanāk tā – sieva ir kāzās, bet nav viņas radu, savukārt vīra nav kāzās, bet ir viņa radi,» smejas Hasans. «Es visu laulības ceremoniju un svinību laiku nostāvēju viena. Tas nav viegli. Vīru satiku tikai pēc kāzām,» tā Dajana.
Nemitīgi jāpieņem ciemiņi
Pēc kāzām katru dienu pie jaunlaulātajiem nākuši viesi. «Man tolaik vispār nebija laika nekam citam, kā tikai uzņemt ciemiņus un gatavot. Katru dienu pie mums ieradās desmit, divdesmit cilvēku,» atminas udīniete, bet Hasans uzsver: «Tā bija veselu gadu.
Tēvs pie mums ciemos aicināja visus savus draugus, mamma – visas draudzenes. Arī sievas vecāki gribēja saviem radiem parādīt, kā dzīvo meita ar znotu.
Un tas viss notika mūsu mājās. Nemitīga kustība.»
Miera osta sievas rokās
«Mājas ir mana miera osta, kurā smeļos enerģiju un spēku,» atzīst Hasans, kurš pērnā gada vasarā ģimenei nopircis dzīvokli jaunbūvē Valdemāra ielā. «Iepriekš ilgu laiku mitām Purvciemā, tad padzīvojām Dzirnavu ielā, bet šurp pārcēlāmies jūnijā. Sieva ieteica pamēģināt padzīvot centrā. Tikai pamēģināt, jo es, godīgi sakot, negribēju pārcelties. Taču nenožēloju, ka pakļāvos sievas vēlmei, jo te, centrā, viss atrodas blakus, visu var izstaigāt kājām. Tepat netālu ir Arēna Rīga, Olimpiskais sporta centrs, kur man ir treniņi – kājām aizeju 10 minūtēs,» plusus uzskaita Hasans. Dzīvokli atradusi Dajana. «Ja ir kāds uzdevums, kas saistīts ar ģimenes komfortu, viņa to atrisinās. Ja vajadzēs, arī automašīnu iegādāsies. Viņa ir ļoti talantīga un spējīga visos virzienos. Dajanai ir ļoti nopietna pieeja, viņa ļoti rūpīgi visu izpēta – lokācijas plusus un mīnusus, cenas, maksājumus. Šajos jautājumos uz viņu pilnībā paļaujos,» sievu slavē sportists.
Vairāk lasi žurnālā «Privātā Dzīve»!
