Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rakstīt Andrejs Dripe sāka jau piecdesmitajos gados, strādādams skolā. «Taču man šķiet, ka Pēdējā barjera un Kolonijas audzinātāja piezīmes ir vislabākais, ko tēvs radījis literatūrā. Un darbs Cēsu nepilngadīgo likumpārkāpēju kolonijā – viņa spilgtākais profesionālais piedzīvojums,» atzīst rakstnieka dēls arhitekts Jānis Dripe.
Stāsts Pēdējā barjera – par kolonijas ikdienu, dažādajiem ceļiem, kas jauniešus līdz tai aizved, izeju un bezizeju – iznāca 1971. gadā. 1974. gadā Arnolda Liniņa dramatizējumā tā bija viena no Dailes teātra slavenās Piektās studijas diplomdarba izrādēm, kurā vienas no savām pirmajām lielajām lomām teātrī nospēlēja Ivars Kalniņš (Zuments), Akvelīna Līvmane (Puma) un Mirdza Martinsone (Dzidra). Izrādes sakāpinātās, sprādzienbīstamās atmosfēras radīšanā īpaša loma bija kustību režisoram Modrim Tenisonam, kas Dailes teātrī strādāja pirmoreiz.
«Sākumā dzirdamā soļu klaudzoņa, kāpoņa, rāpoņa, dipoņa. [..] Neapmierinātība, jā, briesmīga, bet savaldīta neapmierinātība, arī aktivitātes alkas, viss sakāpināts, it kā pirms iespējama sprādziena. Sprādziena, kas var nest arī postu,» jaunatnes žurnālā Liesma rakstīja režisors Pēteris Pētersons. Ap 30 cilvēku lielajā kolonijas audzēkņu pamatgrupā darbojās dažādu sagatavotības pakāpju jaunie aktieri un iesācēji, arī Rīgas 64. vidusskolas aktieru klases skolēni. Tā bija sava laika kulta izrāde.
Pēc stāsta, izrādes un vēl jo vairāk pēc aprakstu krājuma Kolonijas audzinātāja piezīmes iznākšanas 1975. gadā rakstnieks kļuva megapopulārs. Viņam prasīja viedokli par audzināšanas jautājumiem vispār un lūdza padomu konkrētu grūtībās nonākušu pusaudžu vecāki. Viņu aicināja tikties ar skolotājiem. Par viņa darbiem notika diskusijas skolās un augstskolās. Medicīnas institūtā šādā diskusijā piedalījās pat prokurore, kura līdzi uz diskusiju bija atnesusi paraugus no izmeklētāja savāktās pusaudžiem atņemto auksto ieroču kolekcijas, par kuru nēsāšanu draud sods.
Pats rakstnieks jau tad vairs nestrādāja ne par kolonijas audzinātāju, ne skolotāju, bija pievērsies tikai rakstīšanai un no Cēsīm pārcēlies atpakaļ uz dzimto Rīgu.
Skolotājs pret paša gribu
«Pusaudža un agrās jaunības gados pat piecas minūtes manā galvā nav patvērusies doma par to, ka varētu kādreiz pievērsties skolotāja profesijai.
Šis darbs mani absolūti neinteresēja un nesaistīja, tieši otrādi – atbaidīja. Man pašam skola nekad nav patikusi,»
Andrejs Dripe rakstījis atmiņu grāmatā Bez skaistas maskas, kura iznāca deviņdesmitajos gados.
Tomēr notika tā, ka vēl mācoties skolā – Leona Paegles Rīgas 1. vidusskolā, tagadējā un senākajā Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā –, jau pats bija kļuvis par tēvu. Skolotāji laikam gan zināja, ka izlaiduma klases skolniekam jau pašam ir dēls, taču izlikās to neredzam. Vai gan citādi lielie dzīves notikumi varētu sakārtoties tik neparastā secībā – vispirms bērna piedzimšana, tad vidusskolas izlaidums un tikai pēc tam laulības Doma baznīcā. Kopā viņi nodzīvoja visu mūžu – vairāk nekā sešdesmit gadu.
Ar savu Zigrīdu Andrejs bija iepazinies Valmierā, kur pavadīja pirmskara bērnības vasaras un kopā ar mammu un jaunāko brālīti dzīvoja arī kara laikā, kamēr tēvs palika Rīgā. Meiteņu tur viņam bijis, ka mudž. Ar Zigrīdu viņš devies, piemēram, uz ezeru pīles šaut.
Dienasgrāmatā par to ierakstījis: «Ziga ir brīnišķīgs biedrs. Man nevajag darīt nekā cita kā šaut. Ziga man padod patronas un izšautās čaulas novieto kastītēs un jostā. Viņa sakravā mugursomu, novāc gultu, vārdu sakot, izdara visu.» Un galu galā vēl «atzīstas, ka šis brauciens bijis viens no jaukākajiem brīžiem viņas mūžā. Jā, Ziga gan ir velna puika». Un piebilst: «Kopā ar meiteni es varētu gulēt arī uz ledus pavisam pliks.» Zigrīda ir mazliet vecāka par Andreju – kad viņš vēl mācās vidusskolā, viņa jau ir sākusi studēt filologos.
Bet tad piedzimst dēliņš, un jaunais tētis pēc stundām skrien palīdzēt mazgāt autiņus un pagatavot ko ēdamu. Taču: «Apprecējies nu es būtu. Sieva un dēls man ir. Katrai famīlijai taču ir savs dzīvoklis un savs ienākumu avots, no kā viņa eksistē. Mums nav ne viena, ne otra. Stāvoklis tiešām ļoti muļķīgs.» Lai tiktu no muļķīgā stāvokļa ārā, Andrejs atmeta sapņus par mežu plašumiem, medībām, dabu, kuru dēļ gribēja studēt mežsaimniecību, un iestājās pedagoģiskajā klasē, lai jau pēc viena gada mācīšanās varētu strādāt un uzturēt ģimeni. Jaunajiem pedagogiem valsts solīja pavasarī izmaksāt tā saukto pārcelšanās naudu – 4000 rubļu (stipendija augstskolā, ja to piešķirtu, būtu tikai 200, un, kā novērtējis nākamais rakstnieks, «ar smilgu dirsu neaizbāzīsi»). Arī dienēt armijā jeb krievos skolotājam nebūtu jāiet…
Tā notika liktenīgā izšķiršanās par labu pedagoģijai. Jau nākamajā pavasarī abi jaunie Dripes devās strādāt par skolotājiem uz Atašieni. Taču nespēja izturēt ilgāk par gadu: «Biju taču ienācējs, cilvēks no Rīgas, no gluži citiem apstākļiem. Tas, pie kā vietējie sen pieraduši, manī izraisīja protestu, pat izsmieklu.»
Viens, pie kā grūti pierast, – ļoti smagi sadzīves apstākļi. Mājoklī, ko skolotājiem ierāda, ir tik auksts, ka izdodas sakurināt tikai līdz pāris grādiem, un, lai mazais Andrītis nenosaltu, viņš jāliek gulēt kastītē uz plīts.
Tad vēl vietējās intrigas un dzeršana – tāda, ko nespēj izturēt pat Andrejs, kurš jau kara gados Valmierā ir redzējis un piedzīvojis diezgan daudz.
Tomēr: «Vienu eksāmenu es nenoliedzami izturēju – es nedomāju bēgt no skolotāja darba. Zinu, ka vairāki mani pedagoģiskās klases kolēģi pēc pirmās darba ziemas laidās lapās un mainīja profesiju, turpretim es apjautu, ka amata izvēlē šoreiz neesmu kļūdījies.»
Jaunie skolotāji meklē iespēju pārcelties uz Vidzemi. Vispirms Valmierā, bet tur brīvu vietu nav, un galu galā nonāk mazajā Spaliņu skoliņā Palsmanes tuvumā. Tur ir četras klases, ap 30 bērnu, un Dripes – vienīgie skolotāji. Tur ir dzimis arī viņu otrais dēls Jānis. «Savā dzimšanas dienā es mēdzu mazbērniem lasīt priekšā tēva dienasgrāmatas fragmentu par savu piedzimšanu,» Jānis stāsta.
«Kā naktī uz 19. janvāri, nopūtuši lampu, vecāki pošas pie miera. Kā mamma sajūt pirmās dzemdību sāpes, un tēvs drudžainā steigā zvana ārstei, bet nomiegojusies telefoniste apātiski paziņo, ka ambulance neatbild. Un, kad beidzot atbild, ārste liek vest mammu uz slimnīcu. Kā tēvs skrien meklēt zirgu, bet zirgkope Malvīne saka, ka zirgi ir neēduši, nevar pavilkt kājas, un atsakās zirgu dot. Kā tēvs apsver domu gāzt Malvīnei pa galvu, lai tiktu pie staļļa atslēgas. Līdz beidzot pēc ilgas lūgšanās un stīvēšanās zirgu tomēr dabū.
Arī ārste un māsiņa no ambulances nu ir gatavas doties viņam līdzi, jo ar zirdziņu vest dzemdētāju salā desmit kilometrus uz slimnīcu nebūtu prāta darbs. Bet, kad palīdzība beidzot ierodas, es esmu jau piedzimis, un mani šai pasaulē ir sagaidījusi skolas apkopēja Karlīne…Pēc tam vecāki strādāja Palsmanē, abi reizē sāka mācīties neklātienē Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, un piedzima jaunākais brālītis Artis, trīs gadus jaunāks par mani. Un tad jau tēvam piedāvāja darbu Cēsīs, nepilngadīgo kolonijā.
Veco Spaliņu skolu nesen mēs ar sievu bijām aizbraukuši apskatīt. Tā ir forša laukakmeņu māja ar ķieģeļu apdari, gandrīz kā pils, kas tagad stāv tukša. Nosmējāmies, ka varētu pirkt un dzīvot, ja nebūtu tik tālu.»
Uz koloniju aizved nejaušība
Bez Cēsu nepilngadīgo kolonijas ēras nebūtu tāda Andreja Dripes, kādu mēs viņu pazīstam un atceramies. Apcerē Nejaušību vara viņš raksta: «Ļoti nozīmīgs solis manā dzīvē bija audzinātāja pienākumu uzņemšanās Cēsu nepilngadīgo kolonijā. Un atkal – tā ir pilnīga nejaušība. Par tādu koloniju biju dzirdējis tikai pa ausu galam, un nekad nedomāju tur kādreiz strādāt. Visu izšķīra tas, ka Palsmanes skolas skolotājas Eglītes dēls Andrejs tolaik strādāja kā kolonijas priekšnieka vietnieks un bieži brauca ciemos pie mātes.
Mēs iepazināmies, Andrejs Eglītis man ļoti patika gan ar savu stāju, gan izskatu, gan izturēšanos un stāstītprasmi. Viņš tad arī mani iekārdināja un pierunāja strādāt kolonijā, apgalvodams, ka šajā iestādē vajagot kārtīgus latviešu puikas, ka tas esot ļoti interesants un īstam vīrietim piemērots darbs. Nekad neesmu nožēlojis, ka piekritu viņa ieteikumam un pārcēlāmies uz dzīvi un darbu Cēsīs. Bet tikpat labi taču es varēju Eglīti nesatikt, un tad visa mana kolonijas ēra atkristu, nebūtu arī grāmatu Pēdējā barjera un Kolonijas audzinātāja piezīmes. Un galvenais – es nebūtu iepazinis mūsu skaisto dzīvīti un cilvēku tikumus tik skaudrā tuvplānā.
Kolonija manam briedumam un reālam, nevis izfantazētam skatījumam uz cilvēku deva ļoti daudz.
Par to visu jāpateicas nejaušībai.» Un dienasgrāmatā: «Cēsīs pirmajā ziemā būsim tikai abi ar Zigu. Mūsu puikas izdalīti. Andris un Jaņuks iet katrs savā skolā Rīgā, Artis dzīvo pie Zigas vecākiem laukos.»
Jānis Dripe to pirmo ziemu atceras tā: «Lielais brālis gāja 6. vidusskolā, es pirmajā klasē sāku mācīties 44. vidusskolā un dzīvoju pie tēva vecākiem. Vectēvs Latvijas laikā bija labs ceļu inženieris, pēc tam strādāja par pasniedzēju Lauksaimniecības akadēmijā. Vecāmāte – mājsaimniece, taču ar matemātikas skolotājas izglītību. Tāpēc es biju tik labi pieskatīts, ka pirmo klasi beidzu ar izcilu liecību – kā pilnīgs teicamnieks.
Pēc gada, kad sāku iet otrajā klasē, visi atkal satikāmies Cēsīs. Dzīvojām kolonijas mājā. Lai savā dzīvoklī nokļūtu, pa dzelžu vārtiem mums gan nebija jāiet, taču dzīvokļa logiem priekšā bija restes. Tā bija administrācijas ēka ar kabinetiem, un viens gals atvēlēts dzīvošanai audzinātājiem un skolotājiem.
Kolonija bija absolūti mītiska sala, savā ziņā pat pielūgsmes vieta. Jo tur bija visi tie lielie puikas, un mums absolūti nebija baiļu, ka tur kaut kādi bandīti dzīvo. Zonā bija hokeja laukums, un es pa vakariem gāju tur slidot. Tumsa, neviena cilvēka, kādreiz kāds no audzēkņiem slidoja, un arī es, tāds sīkais, pa ledu slidinājos. Nekad man nebija sajūtas, ka kāds man varētu kaut ko nodarīt. Arī Jaungadu gājām sagaidīt zonā.»
Par vienu tādu Jaungada sagaidīšanu zonā, kur «mēness vietā pār pagalmu lej savu balto gaismu spēcīgs prožektors», Andrejs Dripe rakstījis: «Jauno gadu pēc tradīcijas sagaidījām visa ģimenīte kopā. [..] Tas ir īpatnējs un interesants vakars. Mūsu nodaļā katrā istabā izpušķota eglīte un ar gultas palagiem pārklāti galdi. Zēni savākuši visu, ko spējuši dabūt un sataupīt.»
Bet vienā no istabām «starp konservu un desu maizītēm, marinēto gurķu šķīvīšiem un biskvītiem blakus vēderainajai kakao kannai stāv arī torte, ko cepa Ziga. [..] Tuvojas pusnakts. Deg svecītes. Mēs sēžam, runājamies un dzeram kakao. Jaņuks neatkāpjas no Fiksas ne soli, Andris atradis draugu Svitiņa personā, bet mazo Arti Fiksa neizlaiž no rokām, baro ar konfektēm un nēsā uz pleciem. Es pārmaiņus pasēžu pie galdiem visās istabās. Man ir labi, arī mūsu mazajiem un Zigai.
Bet mēs taču atrodamies noziedznieku sabiedrībā. Mums apkārt ir viņu izlase. Un tomēr tas neienāk prātā. Protams, daudziem varbūt slikto īpašību ir krietni vairāk nekā labo, bet viņi tāpat ir cilvēki. Puikas, kuri pašlaik asāk nekā jebkad izjūt to, ka atrauti no vecākiem, no brāļiem un māsām, no savām meitenēm un, galvenais – no brīvības. Un tādēļ gribas būt ar viņiem kopā, padarīt sirsnīgāku šo vakaru.»
Turpina Jānis Dripe: «Mani vecāki varbūt drusku atšķīrās ar to, ka spēja saskatīt – ne visi kolonijā ir vienādi. Un mēģināja arī tiem jauniešiem radīt kādu brīvības sajūtu. Panāca, ka dažus gudrus puikas ved uz nodarbībām vakarskolā, lai viņi varētu turpināt mācīties, jo kolonijā nebija vidusskolas klašu. Kad tēvam bija jābrauc viņiem pakaļ, viņš ņēma līdzi arī mani, un es atceros, ka kāds no audzēkņiem prasīja:
«Audzinātāj, varbūt mēs varam nebraukt tūliņ atpakaļ uz to zonu?» Un tēvs mierīgi nobrauca līdz Gaujai, kur ievas ziedēja un lakstīgalas dziedāja, vai izmeta kādu citu līkumu.
Puiši to ļoti novērtēja. Kolonijas vadība uzticējās maniem vecākiem, un mani vecāki uzticējās audzēkņiem, un nebija sajūtas, ka kāds tādā ārpusreglamenta izbraukumā varētu, piemēram, aizbēgt.
Viens no kolonijas puišiem, ļoti sakarīgs jauns cilvēks, kuram vecāku tā kā īsti nebija, arī palika mūsu ģimenē. Varētu teikt, ka viņš man ir gandrīz kā audžubrālis, lai gan tagad satiekamies reti. Bērnībā es viņu gluži vai dievināju, vienmēr pie rokas turējos. Tēvs viņam palīdzēja iekārtoties darbā. Vēlāk viņš iestājās augstskolā, pabeidza ar izcilību, strādāja ļoti labā darbā, ir uzrakstījis arī dažas grāmatas. Tomēr, kad pirms šīs sarunas vaicāju, vai drīkstu nosaukt viņa vārdu, atklāt to nevēlējās. Un var jau to arī saprast, ka negribas atcerēties to laiku un kaut kādas jaunībā sastrādātas ziepes.»
Dripes dullumi
Pats Andrejs Dripe ir rakstījis, ka tieši tādēļ visumā labi atradis kontaktu ar kolonijas audzēkņiem, ka «savā agrajā jaunībā biju apmēram tāds pats un tikai nejaušībām varu pateikties, ka nenokļuvu aiz restēm. Man vienkārši laimējās. [..] Priecājos par to, ka esmu kaut cik spējis saglabāt savu pusaudžu gadu dulluma izpratni un līdz ar to saprast tos, kas tajā vēl atrodas. [..] Žēl, ka daudzi pieaugušie pilnīgi aizmirst (vai izliekas, ka aizmirsuši) šos nenormālos gadus, tēlo nezin kādus svētos un izliekas, ka tik gudri kā tagad bijuši jau no mazbērna vecuma.»
Dripe pat uzskaitījis savus dullumus. Pirmais no tiem ir rakstīšana un zīmēšana. Rakstīšana sākumā izpaudusies kā dienasgrāmatas rakstīšana. To viņš sācis rakstīt trīspadsmit gadu vecumā, kara laikā. Skaistā, kaligrāfiskā rokrakstā, rakstīto papildinot ar kārtīgiem, precīziem zīmējumiem. Nākamais dullums – munīcija un ieroči. Kara un pēckara gados to Valmieras apkārtnes mežos netrūka, un katram sevi cienošam puikam bija savs slepenais arsenāls. Turklāt zivju spridzināšana un pīļu šaušana Gaujā izsalkušajos gados ļāva arī kārtīgi paēst.
Ar ieroču dullumu saistīts arī viens no traģiskākajiem, varbūt vistraģiskākais notikums Dripes dzīvē. Kā viņš vēlāk raksta dienasgrāmatā, «ar manu pistoli» sašāvās un aizgāja bojā brālītis Juris. Brālītis bija piecus gadus jaunāks nekā Andrejs, taču spridzekļi, šautenes, revolveri viņam patika tikpat ļoti kā vecākajam brālim, un arī šāva viņš labāk. Arī ar mazo, pilnīgi jauno Walther PPK, ko kopā ar 25 patronām uz 1945. gada Jāņu laiku Andrejs bija iemainījis no drauga, pretī dodot savu fotoaparātu.
Pistoli viņi izmēģināja gan Gaujmalā, šaujot sērē iespraustā skaidā, gan pie mājas, mērķējot koka trusītī. Kad lielais brālis ar bānīti devās līgot uz Zilo kalnu, mazais palika stāvot pie sētas, un tā bija pēdējā reize, kad Andrejs nepilnus vienpadsmit gadus veco Juri redzēja dzīvu.
Četras stundas pēc viņa aizbraukšanas mazais brālis vēl mazākas meitenes acu priekšā iešāva sev galvā, teikdams: «Es nošaušos.»
Gribēja pabiedēt? Pēc dažām stundām slimnīcā brālītis nomira. Andrejs vēlāk dienasgrāmatā ierakstīja: «Kādēļ gan es nenonāvējos un Juris nepalika dzīvs?.. Juris varētu izbaudīt dzīvi daudz skaistāk nekā es.» Tomēr no ieročiem tas viņu neatturēja. Lai tiktu vēl pie kāda šaujamā, visā nopietnībā gatavojās nosist kādu krievu virsnieku, pat «uztaisīju pamatīgu koka rungu, ko nēsāju līdzi zem mēteļa. Viens, rokā turamais, gals tievāks, otrs – pa galvu gāžamais – resnāks». Vēlāk gan pats sev jautājis: «Vai tiešām šis dullais pusaudzis biju es pats?» Un «ja es kaut ko tādu atrastu saviem puikām, es rīkotos ātri un bez mazākās šaubīšanās un noteikti pistoli atņemtu. Bērns un ierocis ir nesavienojami jēdzieni».
Vēlajos pusaudža gados tikpat ikdienišķs dullums kā šaudīšanās un spridzināšana bija arī dzeršana – «Met visi, vienalga, vai tie pretendē uz teicamnieka nosaukumu, vai gaida izsviešanas brīdi. Tas ir pēckara laikmets, un mēs – jaunie – esam īsts kara un pēckara produkts.»
Fotoaparātu Agfa, kuram arī ir zināma loma Jurīša nāvē, 1945. gada februārī vai martā Rīgas utenī nopirkusi un Andrejam uzdāvinājusi māte. Viņš iemācījās itin labi fotografēt. Bildēja visu – sākot ar zivju spridzināšanu un beidzot ar sašautiem krievu un vācu tankiem. Diemžēl arī mazā brāļa pēdējās fotogrāfijas uzņemtas viņa slepenā arsenāla – granātu kaudzes – galā. Tā kā fotoaparāts tolaik piederēja tikai retajam, turklāt ne katrs, kuram tas piederēja, prata ar kameru gana veikli rīkoties, ar fotografēšanu varēja arī mazliet nopelnīt. Dripes fotografēšanas dullums turpinājās visu mūžu.
Kopā ar citu dullumu – visu pedantiski kārtīgi sistematizēt un glabāt – dienasgrāmatas un fotogrāfijas būtu varējušas kļūt par perfektiem lietiskajiem pierādījumiem krimināllietās, kas labākajā gadījumā varēja aizvest uz Sibīriju. Tomēr brīnums vai neticama veiksme viņu no tā pasargājis. Rakstot Dripe nav ne slēpis, ne centies piegludināt savus politiskos uzskatus. Piemēram, 24. burtnīca 1948. gada 29. janvārī sākas ar virsrakstu Vai mēs varam būt laimīgi? un zīmējumu – saplīsušu zābaku, kas no austrumu puses brien virsū Latvijas kontūrai. No purngala laukā lien pliks īkšķis, bet uz stulma uzzīmēta piecstaru zvaigzne.
Šiem dullumiem vēlāk pievienojies vēl viens, un to jau atceras arī Jānis Dripe: «Mūsu pirmā automašīna bija stipri nolietots vecais moskvičs ar auduma jumtu jeb Grabulītis, kas nepārtraukti plīsa, un tēvs to nepārtraukti laboja, tomēr uz priekšu mazā mašīnīte kustēja. Taču tēvs jau sapņoja par pobedu vai vismaz jaunāka modeļa moskviču. Bet, kamēr viņš tā sapņoja, jo realitātē cerību tikt pie jaunas automašīnas bija maz, Padomju Savienībā sāka ražot volgas. Un pēkšņi radās iespēja nopirkt pilnīgi jaunu volgu!
Acīmredzot tāpēc, ka tā maksāja fantastisku summu – 40 tūkstošu rubļu (vecajā naudā) – un citu kārotāju nebija.
Tomēr vecāki riskēja un vairāk nekā 30 tūkstošus aizņēmās no radiem, draugiem un paziņām.
Tāpēc mums galdā dažkārt bija tikai sīpolmaizes bez sviesta, toties pagalmā volga ar lidojošo briedīti uz motora pārsega – tik smuka un mīļa kā ģimenes loceklis –, un tēvs ar to brauca līdz pat septiņdesmito gadu vidum.
Cēsu laiks – arī šīs mašīnas dēļ – man palicis ne tikai sentimentāli emocionālās, bet arī pragmatiski pozitīvās atmiņās. Tēvs jau vakara tumsā mierīgi varēja ierosināt: «Aizbraucam līdz Ungura ezeram, nopeldamies!» Mašīna piešķīra brīvību. Mēs bijām pieraduši dzīvot interesanti. Vecāki mums uzdāvināja ļoti skaistu bērnību. Viņi ļoti daudz ceļoja, un reizēm mūs ņēma līdzi. Tālākais ceļojums skolas laikā bija līdz pašai Kamčatkai. Mums ar mazo brāli tas bija varens piedzīvojums – gandrīz mēnesi kājām apceļot Kamčatku un apskatīt vulkānus un geizerus… Tā kā abi vecāki pēc izglītības bija ģeogrāfi, arī ceļošana izvērtās ļoti profesionāla un izzinoša.»
Ātri dzīvojis
Kad Latvija sagaidīja neatkarību, Andrejam Dripem bija tikai mazliet pāri sešdesmit. Taču viņš neuzrakstīja vairs gandrīz neko. Tikai, Preses nama izdevniecības vadītājas Māras Caunes un redaktores, dzejnieces Māras Misiņas pierunāts, sagatavoja publicēšanai dienasgrāmatas, un deviņdesmitajos gados iznāca trīs sējumiņi plānos vākos ar paša fotogrāfijām – Bez skaistas maskas. Atmiņu zīmējumi no manas dzīves. Pirmā – Kara laika puikas, otrā – Pirmie pēckara gadi un trešā – Skolotāja darba gadi.
Jānis: «Tas, kā tēvs dokumentēja Staļina laiku, bija ļoti drosmīgi. Jo, protams, ja tādu dienasgrāmatu izlasītu toreizējā vara, Sibīrija viņam būtu garantēta. Kad visi pēkšņi varēja būt drosmīgi un būt patrioti, tēvs teica: es esmu ātri dzīvojis. Tas laiks ir bijis ļoti foršs, bet tagad tas ir pagājis un mana misija beigusies. Viņš tā kā uzreiz nogāja malā. Kārtoja savus albumus – tajos ir visa mūsu ģimenes vēsture – un vienmēr pēc kādiem braucieniem vai notikumiem atgādināja, lai iedodam bildes ar precīzu datumu un aprakstu.
Mūža nogalē pat teica: «Janka, tu vari iedomāties šito stulbumu – rakstīt visu mūžu kaut kādus izdomātus stāstus bez īpašas literāras vērtības… Ko es esmu darījis? Nu, labi, Kolonijas audzinātāja piezīmes, daži asi publicistiski raksti, scenārijs filmai Sieviete, kuru gaida varbūt deva sabiedrībai citu skatu. Bet pārējais, ko esmu rakstījis… Kāda tam visam jēga, ja pilna pasaule ar izcilu literatūru?» Tā mierīgi. Bez uzspēles.»
