Ilmārs Latkovskis: Esmu iemācījies paklusēt

– Savulaik varējāt iedomāties, ka reiz būsiet meditācijas skolotājs?

– Nē, līdz tam nu gan es nebūtu aizdomājies. Teorētiski meditācija man bija zināma lieta, jo biju studējis filozofiju, tomēr meditācija tolaik man drīzāk saistījās ar sektantismu vai vismaz ar Austrumu reliģijām – budismu, hinduismu. Katrā ziņā tolaik mani tas viss nevilināja.

– Vai taisnība, ka jūs nemaz netaisījāties stāties filozofos, bet gan vēsturniekos, tikai tur uzņemšanā bija parāk gara rinda un draugs pierunāja iet uz citu specialitāti?

– Jā, tā ir viena no dzīves nejaušībām, kas aizved pie lielajām lietām. Bet es nenožēloju, filozofija man visu dzīvi nākusi līdzi. Esmu pie tās turējies pat tajos laikos, kad profesionāli nebija tikpat kā nekādas saistības.

– Vai filozofa domāšana dzīvē palīdz?

– Palīdz, tomēr katram kokam, kā zināms, ir divi gali. Filozofijas zināšanām nereti nāk līdzi zināma pārgudrība, bet to es sapratu, tikai saskaroties ar meditāciju. Gribas visu tvert vienīgi ar prātu. Visu pārāk konceptualizēt. Vienu brīdi pat biju norobežojies no filozofiem kā šķiras.

– Skarbi.

– Mani drusku aizkaitināja viņu uzvedība sabiedriskajā telpā. Protams, kad filzozofija ir tavs lielais trumpis, tavs ego mēģina visādi to izspēlēt – gribas pierādīt, ka tu esi gudrāks, un dažkārt ar to pat pazemot citus. Ir jau viegli skaidrot kaut ko normālam cilvēkam, atsaucoties uz Sokratu, bet tas nav godīgi. Tāpat kā cilvēkam, kurš trenēts kādā cīņas mākslā, nav godīgi to izmantot pret tiem, kas nav trenējies. Patiesībā jau pārgudrība un pārākuma izjūta bieži vien ir tikai pašaizsardzība, kompleksu piesegšana.

Bet tagad jau atkal savu kritiskumu esmu piebremzējis un esmu ļoti pozitīvi noskaņots pret filozofiem. Te man tieši meditācija palīdzējusi. Jo tā palīdzējusi paskatīties uz sevi – cik es pats reizēm esmu mēģinājis būt pārgudrs. Tāds grāmatu cilvēks. Racionālā prāta cilvēks.

– Man šķiet, ka jūs tagad pret visu esat pozitīvāks, ne tikai pret filozofiem.

– Varbūt. Tas gan iezīmējās jau manas žurnālista darbības beidzamajos gados. Vairāk uz pozitīvo. Līdz tam savus panākumus biju guvis ar tādu… kritisku ironiju.

– Cilvēkiem gan patika.

– Es to arī nenožēloju, jo kritiskais skats ir vajadzīgs. Bet visam savs laiks. Kādā brīdī kritiskums un ironija ir jānobremzē. Pirmkārt, kādā brīdī jūti, ka sabiedrībai tas vairs neko labu nedod – visu laiku meklēt negatīvo un uzkacināt… Otrkārt, jārēķinās, ka negatīvais informācijas lauks ar laiku pašu saēd no iekšpuses. Sapratu, ka jāiet uz pozitīvo – gan sabiedrības, gan sevis paša dēļ.

– Runājot par žurnālistiku. Jūs un jūsu mierīgo, izsvērto balsi cilvēki vēl atceras no savulaik populārā radioraidījuma Mikrofons. Bet es ar pārsteigumu atklāju, ka astoņdesmito beigās paralēli Mikrofonam esat darbojies žurnālā Auseklis, kas faktiski bija nelegāls pretpadomju izdevums. Nemaz nezināju, ka jums ir dumpinieka gars.

– Patiesībā nemaz nebiju tik drosmīgs cilvēks – kad reāli sajutu čekas elpu pakausī, pārdzīvoju visādas vajāšanas mānijas. Bet adrenalīna tur netrūka, jā. Mani gan tā īsti nepaspēja piežmiegt, tomēr lika skaidri manīt, ka ir uz pēdām.

Sākumā žurnālā neliku savu vārdu, kaut gan skaidrs, ka tie, kam vajag, to zināja. Bet nepagāja ne gads, kad, šķiet, 1988. gadā radio man diezgan visžēlīgi, tomēr lika izvēlēties – vai nu tu pārtrauc to Ausekli un paliec pie mums strādāt, vai arī mūsu ceļi šķiras. Bet es ne gluži protesta dēļ aizgāju. Jau biju nostrādājis radio sešus gadus un domāju, ka pienācis laiks kaut ko mainīt.

– Iekšējais dumpinieks – no kurienes tas?

Tur daudz kas ir salicies kopā. Arī no bērnības, kurā ir stingra audzināšana, tāpēc uzreiz arī vēlme darīt kaut ko nepareizu, un puika ir teicamnieks, bet meklē draugus pie divnieku karaļiem un sliktajiem. Bet tajā visā ir arī ego elements, kurš grib apliecināties. Dažkārt ego izstrādā kaut ko labu un drosmīgu, bet citkārt var arī kaut ko riebīgu un nejauku.

– Pirms astoņiem gadiem jūs izgājāt ārā no visai komfortablās intelektuāļa un vērotāja zonas un devāties politikā.

– Nuja, un uzreiz dabūju just uz savas ādas to, par ko līdz šim biju gudri izrunājies. Tā teikt, karma mani panāca…

Man palīdzēja tas, ka politikā ienācu jau ar savu dzīves pieredzi un atpazīstamību, līdz ar to man nebija kaut kā jāizkalpojas. Bet izkāpšana no savas komforta zonas – tas ik pa brīdim ir vajadzīgs. Ir labi un svētīgi, ja spēj paskatīties uz dzīvi, iekāpjot citās čībās.

Bet, protams, tas kaut ko no tevis arī paņem. Tu tiec malts no divām pusēm: vienā ir pati politiskā vide, otrā – cilvēku priekšstati. Ar laiku tu uzaudzē biezāku ādu, iemācies visu uztvert ar ārēju bezjūtīgumu, bet tas tomēr nomāc – būt vainīgam un atbildīgam par visu. Katrā ziņā trauslām dvēselēm tur nav, ko meklēt. Un varbūt es tomēr biju mazliet par jūtīgu tai videi.

– Bet meditācija tobrīd jūsu dzīvē jau bija, vai ne?

– Jā, meditācijai biju pievērsies jau pirms politikas. Tas vispār bija tāds dzīves periods… Toreiz man likās, ka varbūt tā ir tā slavenā pusmūža krīze. (Ar smaidu.)

Bet, tā kā pēc tam esmu piedzīvojis vēl dažas, tad nezinu, vai tā bija īstā. Likās, ka viss iet uz riņķi un tu tikai degradējies un pats nezini, ko gribi.

Atceros, toreiz bija kāds ceļojums, pēc kura man likās, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Un tad man no plaukta iekrita rokās kāda grāmata par meditāciju. Pēkšņi jutu – uzrunā. Tieši togad Jāņos pēc divdesmit gadiem atkal satiku Juri Rubeni. Mūsu ceļi jau bija krustojušies Ausekļa laikā, laiks bija apmetis apli, un mēs satikāmies atkal. Tā atkal bija lielā nejaušība.

Runājamies, stāstām, kā kuram iet, ko darām, un tad viņš tā uzmanīgi, lai mani nenobaidītu, sāk stāstīt, ka nodarbojas ar meditāciju. Tieši ar meditāciju! Tā tas sākās. Brauca kontemplācijas skolotāji, no Londonas kristīgās meditācijas skolas Lorenss Frīmens, sāka darbu Elijas nams…

– Tevi kā filozofu nemulsināja, ka tā ir kristīgā meditācija?

– Nē, jau kopš Ausekļa laikiem biju pazīstams ar jaunajiem mācītājiem, zināju šos cilvēkus. Toreiz tas bija sava veida disdentisms iekš kristietības. Un arī joprojām ir.

Sākumā domāju, ka meditācija būs vairāk man pašam. Bet pirms sešiem gadiem Juris uzaicināja iesaistīties Lasāla kontemplācijas skolā Via Integralis Šveicē, ko pats jau bija pabeidzis.

Tā kā mūsu ģimenei te, Dolē, ir viesu nams, sarīkojām eksperimentālu piecu dienu meditācijas pasākumu. Diezgan labi izdevās. Un tad Juris teica: «Ilmār, tev ir viss, kas vajadzīgs meditācijas namam, – telpas, kontemplācijas izglītība, un galvenais – arī tev ir Inga!» Jurim Rubenim ir Inga, kas viņam aktīvi palīdz, un man arī ir Inga…

– Tad redz, kas vajadzīgs, lai viss izdotos!

– Jā, Ingu vajag, bez tā nekā. Bez tā meditācijas nams nav iespējams. Man patīk, ka šurp brauc ļoti motivēti cilvēki. Es neesmu nekāds slavenais meditācijas skolotājs, nekāds guru, kura vārds pasaka visu. Turklāt sākumā vēl biju politikā, tas varēja kādu pat traucēt. Bet acīmredzot cilvēki nevis meklēja skaļus vārdus, bet bija motivēti uz pašu galveno – uz meditāciju.

– Meditācija pašlaik ir modes lieta…

– Jā, zināms trends tas ir, bet, ja jau trends pastāv ilgāku laiku, acīmredzot ir cilvēkiem vajadzīgs.

– Tevis paša izpratne par meditāciju ir mainījusies?

– (Pauze.) Jo ilgāk cilvēks nodarbojas ar meditāciju, jo mazāk viņš var pateikt, kas tas ir, bet to turpina ar vēl lielāku pārliecību. Jo meditācija ir praktiska lieta, kas ir darāma un grūti aprakstāma.

Visas lielās tradīcijas uzskata, ka meditācijā nevajag aizrauties ar pragmatiskiem mērķiem – tā drīzāk ir iekļaušanās lielajā kosmiskajā plūsmā un sevis un Visuma izziņa. Protams, tā ir ļoti vispārīga atbilde, ar kuru parasti šķiet par maz.

Via Integralis pieeja savieno divas lietas – dzenbudismu un kristīgo misticismu, tā ir bezpriekšmetiskā klusuma meditācija. Vispirms tas ir vingrinājums – būt šeit un tagad. Tvert mirkli un virzīties uz savu dziļāko būtību, attīrot šo ceļu no visādiem konceptiem un ārējās pasaules spiediena, kam esam pakļauti.

Man ir tuva tā meditācija, kas nāk no hinduisma tradīcijas, vārda thiana, – tā ved uz iekšējo miera un klusuma avotu.

It kā vienkārši – sēdi klusumā un neko nedomā. Nu, labi, pavisam jau nevari nedomāt, bet vismaz tiecies uz to. Katrā ziņā man meditācija nav aizraušanās ar kaut kādām īpašajām sajūtām, kur kaut kas skan vai rādās…

– Ar apziņas paplašināšanu tātad tu nenodarbojies.

– Domāju, ka meditācija tomēr ir apziņas paplašināšana, tikai ne jau ar šādiem lētiem efektiem. Ko es gan gribu uzsvērt – es noteikti nenodarbojos ar profesionālu psihoterapiju. Visu cieņu, ir daudz cilvēku, kam ir gan izglītība, gan praktisks pamats nodarboties ar psihoterapiju, diemžēl vēl vairāk tādu, kam no psihoterapijas nav ne mazākās jēgas, un tad viņi ko tik nemēģina atvērt un kur tik aizvest. Bet – vai nu viņi tevī neko neatver un nekur neaizved, vai arī tā atver, ka vairs nezina, kā aizvērt.

– Ir gan uzskats, ka meditācija, ja ar to nodarbojas regulāri un pareizi, vienlaikus ir arī pašterapija.

– Jā, noteikti. Tomass Kītings to sauc par dievišķo terapiju – tas ir kristīgais piegājiens. Meditācija tiešām ir gan apziņas paplašināšana, gan arī zemapziņas atvēršana, tikai ļoti lēna un ļoti uzmanīga.

Zemapziņa meditācijā izlādē no sevis tikai tik daudz, cik tu spēsi pārstrādāt.

Tāpēc visi solījumi, ka meditācija tev vienā piegājienā mainīs dzīvi, ir vai nu muļķības, vai bezatbildība, vai abi vienlaikus.

Katrā ziņā pret šādiem solījumiem esmu skeptisks. Un meditācija arī nav nemitīga eiforija – ja tu dzenies pēc eiforijas vai īpašām sajūtām meditācijas laikā, tur jau var būt darīšana ar bīstamām atkarībām. Meditācija – par nožēlu dažam – ir ļoti pacietīgs un mierīgs darbs, lēns, nereti ar atkritieniem atpakaļ.

– Visiem ir vajadzīga meditācija?

– Nē, tā es nedomāju. Meditācija ir vajadzīga īstajā laikā un vietā, īstajā briedumā. Dažkārt cilvēki man saka: ak, kur gan es biju, kāpēc ātrāk šo nezināju! Es saku: ļoti labi, ka tu agrāk to nezināji, būtu to uzskatījis par muļķību un vairs nekad neatgrieztos pie tā.

Turklāt meditācija noteikti nav vienīgais veids, kā iet uz sevis apzināšanos un līdzsvara saglabāšanu.

Cits varbūt jau neapzināti dzīvo gluži meditatīvi. Kādam palīdz cita fiziska un garīga prakse – ciguns vai joga.

– Jūs sakāt: līdz meditācijai jānobriest. Bet, skatoties uz jauniešiem, uz to, cik pamatīgi viņu dzīvē ienākušas tehnoloģijas un cik ļoti tās fragmentē apziņu, jādomā, ka varbūt meditāciju derētu sākt mācīt jau skolā? Lai smadzenes no tā visa neuzvārās.

– Iespējams. Starp citu, man izskatās, ka meditācijas retrītu sastāvs jau kļūst aizvien jaunāks. Sākumā tie bija cilvēki vidēji ap četrdesmit, tagad jau ir daudzi ap trīsdesmit un pat mazāk.

– Ko jums pašam devusi meditācija?

– Kā teicis kāds gudrs vīrs, mums ir visai aptuvens priekšstats par sevi un ļoti kategorisks par citiem. Tas arī par mani. Meditācija ļāva paskatīties uz sevi ar pozitīvi kritisku skatu. Tu vairs neslēp savas iekšējās problēmas, atzīsti tās un samērā veselīgi uztver. Dzīves likstās vairs nevaino citus, kā mēs bieži vien darām pēc inerces. Meditācija man arī ļāvusi nekļūt pavisam ciniskam, kad darbojos politikā vai citur materiālajā pasaulē, saglabāt līdzsvarotāku darbību starp garīgo un materiālo.

Neesmu tik naivs, lai iedomātos, ka šajā pasaulē var izdzīvot tikai ar meditēšanu un smalko garīgumu vien, tomēr komforta vārdā, manuprāt, ir svarīgi nepazaudēt vērtības.

Es arī tik daudz vairs necepos kā agrāk, man nevajag visur pateikt pēdējo vārdu. Esmu iemācījies dažkārt paklusēt. Bet negribu teikt, ka kopš meditācijas laikiem mana dzīve kļuvusi nemitīgi laimīga un harmoniska, tā nu gan nav. Esmu piedzīvojis arī to, ko kristīgajā meditācijā sauc par tumšo nakti. Jo meditācija uzjunda arī sārņus un uzrāda ļoti nepatīkamas atziņas pašam par sevi. Protams, tad ego grib teikt – nē, nē, tie jau nav tavi mēsli, tie ir citu mēsli…

Un, kas man pašam bija pārsteidzoši, – šķiet, ka pateicoties meditācijai, esmu kļuvis atvērtāks pret pasauli un cilvēkiem. Ne jau tā, ka tagad esmu gatavs katram sirdi kratīt, bet man noteikti ir vieglāk sarunāties ar cilvēkiem. Patiesībā jau tie bija tikai kompleksi, kas neļāva atvērties, bet no malas izskatījās pēc iedomības.

– Kas tev pašam bija grūtākais meditācijas ceļā?

– Kādā brīdī sapratu, ka prātā ir pārāk daudz konceptuālo konstrukciju, tāpēc diezgan apzināti sāku cīnīties pret savu intelektuālismu. Jo meditācija pirmām kārtām ir nemitīga prakse un arī tehnikas apgūšana. Tur mēs tiešām daudz varam mācīties no budistiem.

Daudz gūstu arī no tiem, kam mācu. Man ir interesanti runāt par viņu izjūtām, jo cilvēki ir atšķirīgi; laika gaitā atklāju cilvēkus, kuri piedzīvo to, kas man pašam nav izdevies, bet par ko esmu lasījis grāmatās.

– Ilmār, kas tevi pašlaik dzīvē interesē?

– Nu gan jautājums… Mani interesē meditācija saistībā ar dažādiem pētījumiem zinātnē – smadzeņu viļņi, viss, kas fizioloģiski notiek cilvēkā meditācijas laikā. Protams, ne vienmēr ir svarīgi zināt, kā darbojas mašīnas motors, svarīgi, lai tā tevi aizved līdz galamērķim. Taču šobrīd mani interesē arī tas, kā motors strādā.

– Bet ārpus meditācijas?

– Tas varbūt nāk ar vecumu, bet man aizvien svarīgākas šķiet attiecības ar vistuvākajiem cilvēkiem, ar ģimeni. Arī tur ar laiku atklāj zināmus robus, kur pats vien esi pie vainas. Nav jau tāpēc jāpieber mati ar pelniem, bet svarīgi, ka beidzot spēj redzēt dziļāk arī attiecības.

Vispār esmu ievērojis, ka garīgajiem skolotājiem (es gan sevi par tādu īsti neuzskatu) bieži vien ir tā, ka kurpnieks bez kurpēm. Tu labi sakārto attiecības ar ārpasauli, tajā pašā laikā ne sevišķi veiksmīgi ar pašiem tuvākajiem.

– Un ko jūs tagad vēl gaidāt no dzīves?

– Ko es varu gaidīt – dzīve man neko nav parādā.

– Tā ir tāda filozofa atbilde, lai izvairītos.

– Bet man tiešām grūti pateikt. Aizejot no politikas, esmu veiksmīgi pārlēcis no viena dzīves posma uz citu. Ja skatos tīri materiāli, tad, aizejot no politikas, lēcu aukstā ūdenī – nekāds drošības spilvens man nebija sagatavots, taču jutu, ka citādi norakšu jebkādu iespēju būt atvērtam kaut kam jaunam. Un šī atvērtība kam jaunam man šķiet ļoti svarīga. Es gan nesaku, ka politikā neatgriezīšos…

– Ak tā?

– Tiešām nezinu. Esmu iemācījies neprognozēt. Starp citu, politikā man palika nerealizēts viens plāns… Savulaik parlamentā izveidoju integrālās politikas studiju grupu. Man bija liels izaicinājums savienot šīs divas lietas – kontemplāciju un politiku. Lai politika pārietu no nemitīgas cīņas, pretdarbības un negācijām uz sadarbību un uz pozitīvo. Tas ir nākotnes jautājums.

Visu laiku ir teikts, ka pasauli virza cīņa un konkurence, un pat kari. Bet ar visām tehnoloģiju attīstībām un vides degradāciju globālā līmenī tomēr ir sasniegts punkts, kad pasaule vairs tā nevarēs funkcionēt. Tāpēc politika ir jāmaina.

Arī Latvijā – ja mēs gribam dabūt izrāvienu, nevis mīņāties uz vietas un nemitīgi plēsties. Tāpēc mani aizrāva integrālās politikas ideja, arī cilvēki bija ieinteresēti, bet domāšanu jau nevar mainīt vienā rāvienā. Ja man prasītu, vai no tā, ka visi politiķi sēdēs un meditēs, kas ļoti mainīsies, es teiktu, ka uzreiz jau nu diez vai. Bet, ja to darīs no paaudzes paaudzē, tas ļoti nopietni ietekmēs arī politiku.