Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē – Kalna Balgalvji Cesvaines pagastā.
- Saimnieki – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektors profesors Juris Grants un viņa sieva Agita Granta, pēc profesijas vieglatlētikas trenere un sporta pedagoģe.
- Šīs ir Grantu ģimenes – Jura, Agitas un dēlu Jurģa un Paula – brīvdienu mājas. Pauls atjaunojis un ar ģimeni apdzīvo otro stāvu.
- Mājas izmērs – 200 kvadrātmetru.
- Granti Kalna Balgalvjos saimnieko kopš 1989. gada.
Guļbūves ēka celta ap 1890. gadu. Viens tās gals veidots no laukakmeņiem. Pirmsākumos tur atradusies melnā virtuve, kurā gatavots ēdiens lopiem. Uz to, ka Kalna Balgalvji bijusi samērā liela saimniecība, norāda arī garie senās kūts laukakmeņu mūri, to iekšpusē saglabājusies pamatīga mājlopu dzirdinātava, bet ārpusē – metāla riņķi zirgu piesiešanai.
Arhīva dokumenti apliecina, ka kūts šeit uzcelta vēl pirms mājas. Tagad tās vienā galā slejas klēts, kur saimnieks izvietojis unikālas koka slēpju un fototehnikas kolekcijas un brīvajos brīžos nodarbojas ar dažādiem roku darbiem, piemēram, vecu slēdzeņu atjaunošanu. No trim apkārtnes mājām (netālu bijuši Vidus Balgalvji un Lejas Balgalvji), šī saglabājusies vienīgā. Vietā, kur reiz atradušies Lejas Balgalvji, Juris pirms laiciņa novietojis septiņus bišu stropus un tagad mazliet raizējas par apkārtnē manītajiem lāčiem.
Citi lasa
Kamīnā sprakšķ malka, un siltās sarunas, sēžot pie garā saimes galda, arvien aizved atpakaļ – kā bija toreiz, kad Granti māju iegādājās. «Šī ir mana dzimtā puse,» stāsta Juris, atklājot, ka ar tēvu, mammu un brāli, fotogrāfu Andreju Grantu, padomju laikā dzīvojuši Madonā.
Astoņdesmito gadu beigās, kad jau ar Agitu bija apmetušies Rīgā, kopā ar brāli šai vietai braukuši garām ar velosipēdiem. «Te tolaik bija tāds izslavēts sovhoza priekšsēdētājs. Kad sākām par Kalna Balgalvjiem interesēties, izrādījās, ka dokumentos mājas nemaz nav – papīros viss sakārtots tā, it kā šeit būtu izrakta bedre un ēka aprakta, kā tas notika, piemēram, ar Kārļa Ulmaņa Pikšām. Taču priekšsēdētājs licis saviem sovhozniekiem to aizaudzēt ar eglēm, būtībā izglābjot no iznīcības.»
1989. gadā sakārtoti papīri, māja kļuvusi legāla, un Juris par to samaksājis toreizējo skolotāja mēnešalgu – 500 rubļu. Taču Agita atgādina faktu, kuram tagad gandrīz neiespējami noticēt, proti, rīdziniekiem par īpašumu nācies doties klaušās – ravēt sovhoza cukurbietes. Juris piekrītoši pamāj un turpina virknēt vienu aizraujošu faktu pēc otra.
«Otrā pasaules kara laikā tepat blakus uzkalnā stāvēja leģionāru divīzija – ir vieta, kur tie kāpuši eglē un uz Lubānas pusi skatījušies, vai nebrauc padomju tanki. Pēdējos padomju gados studēju Maskavā aspirantūrā. Reizēm ar mana zinātniskā darba vadītāju iedzērām šņabi, iegrimstot sarunās. Reiz, izdzirdējis, no kurienes nāku, viņš atklāja: «O, Cesvaine, Madona! Es šo vietu zinu, es to ieņēmu kā galīgi jauns padomju karavīrs!» Tāda interesanta vēsture.»
Viss šķita pa spēkam
«Sākt šeit saimniekot bija Jura iniciatīva, es toreiz ļāvos. Bijām jauni, un viss šķita pa spēkam,» Agita rāda Jura brāļa Andreja uzņemtu melnbaltu foto pie sienas. «Tā ir mūsu pirmā vasara Kalna Balgalvjos. Un tā halātiņā esmu es! Toreiz sievietēm bija tie jocīgie mājas halāti. Tagad gan tādu diez vai vilktu mugurā!» viņa sirsnīgi iesmejas.
Skats uz māju esot bijis bēdīgs – jumts pussabrucis, tāpat arī viens mājas stūris, kurā dzērumā ietriecies vietējais traktorists. «Padomju laikā mājā dzīvojušas strādnieku ģimenes. Tā bija ļoti piemēslota, saimnieku mēbeles salauztas, to daļas sadedzinātas malkā, grīda – kritiskā stāvoklī, griesti un sienas nokvēpuši melni,» stāsta saimniece.
«Ja mēs togad māju nebūtu paņēmuši, tā drīz vien būtu aizgājusi bojā,» abi spriež.
«No jauna uzbūvējām cietušo stūri un sākām jumta nomaiņu, taču toreiz gadījās strādnieki, kas šmigā kāpa augšā, krita lejā un galu galā uzlika jumtu nepareizi. Pirms gadiem sešiem septiņiem mainījām vēlreiz, un tagad mums ir kārtīgs šīfera jumts,» saka Juris un atceras, ka pamatīgs darbs toreiz ieguldīts arī apkārtnes sakopšanā – atkritumi iepriekš bija rakti zemē vai vienkārši mesti krūmos. «To kultūrslāni rokam laukā vēl tagad, un gadās atrast arī pa kādai pērlei,» atzīst Agita.
Jaunā Grantu ģimene māju sākusi apdzīvot ar mazo istabiņu, ko izlīmējuši ar pa blatu dabūtām dzelteni puķotām tapetēm. «Koridorā iekārtojām mazu virtuvīti. Skolotājiem jau tajā laikā nebija naudas, tāpēc viss tapa pamazām.» Griesti bija apsisti ar papi un nokrāsoti, jaunie saimnieki to visu plēsuši nost, atsedzot oriģinālos – koka. Arī grīdas dēļi atbrīvoti no padomju laiku klasiskās brūnās krāsas.
Tāpat atjaunoti vēsturiskie logi un durvis, restaurētas oriģinālās durvju eņģes un citi kalumi. Agita atceras, kā Juris par katru cenu vēlējies saglabāt pītos, savu laiku nokalpojušos elektrības vadus, taču tolaik neko tādu nebija iespējams nopirkt, tāpēc iegādājies parastus un savijis kopā pats.
Arī par katru mēbeli ir kāds stāsts. Viesistabā novietotā ozolkoka galda kājas palikušas pēc tam, kad kāds no iepriekšējiem iemītniekiem virsmu bija nolēmis sadedzināt malkā. Nu tās balsta Jura vectēva, pēc profesijas skolotāja, rakstāmgalda virsmu. «Patiesībā tas ir ulmaņlaiku mākslas darbs. Arhīvos atradām, ka mākslinieks, kas darinājis vectēva galdu, savulaik veidojis mēbeles arī prezidenta pilij,» stāsta Juris.
Abas vecās Latvijas laika šujmašīnas nākušas no tēva un mātes vecākiem. «Padomju gados, kad neko nevarēja dabūt, kādā kultūras namā paņēmu vecos velveta aizkarus un ar šo šujmašīnu pēc žurnāla Rīgas Modes piegrieztnes uzšuvu sev bikses. Toreiz skolā biju baigais džeks ar velveta biksēm!» Juris stāsta, vedot cauri istabām.
«Kad pabeigsiet runāt, es gribēšu izstāstīt par izšūtajiem dvielīšiem pie virtuves sienas,» atgriezties virtuvē mudina Agita. Dekoratīvo dvieli ar izšūtu Aspazijas pasaciņu darinājusi Agitas vecāsmammas māsa Alvīne no Smiltenes. «Uz mani kā bērnu tas toreiz atstāja ļoti lielu iespaidu, tik skaista un mīļa man šķita pasaciņa uz sava kumeliņa. Mana mamma dvielīti saglabāja, un vēlāk tas nonāca pie manis. Ar zilu diegu izšuva, jo zilais atbaidot mušas,» viņa skaidro. Krietni cietusi šāda izšuvuma kabatiņa esot arī sirdsmājiņā.
«Uz tās vecajā drukā izšūts teiciens: ja krietnu sirdi krūtīs tu vienmēr turēsi, tad debesis tev nesīs ik dienas svētību. Izlasi ko tādu, un tev ir, ko padomāt.»
Uz enerģētiskās līnijas
Šodien, kad ilgo gadu darbs pie mājas atjaunošanas kļuvis par siltām atmiņām, saimnieki saka, ka vienkārši izbauda vecās lauku mājas mieru un dabas harmoniju. «Man patīk Rīga, un man patīk arī šeit,» saka saimniece.
«Nedēļas nogalēs te vispār ir izcili – atbraucam, iekuram krāsnis un, kamēr māja silst, dodamies slēpot, bet vakarā ejam pirtiņā. Rīgā šobrīd daudz kas nav atļauts, bet šeit paši esam sev saimnieki. Atbraucam un esam savā ainavu terapijā. Arī mūsu četrkājainie draugi Ronda un Bruno jau jūt, ka klāt nedēļas nogale, tātad brauksim uz laukiem. Atverot auto durvis, abi rekordātrumā dodas pārbaudīt, vai viss savās vietās un ko dara stirnas.»
«Atbraukušie viesi atzīst, ka šeit jūtas ļoti labi, spēki atjaunojas. Par sevi varam teikt to pašu. Varbūt tas tāpēc, ka māja atrodas uz enerģētiskās līnijas,» domā Juris, atklājot, ka reiz kopā ar pazīstamu ģeogrāfu esot atraduši laukakmeņu atzīmes, kas norāda – līnija iet tieši pāri mājai. «Senie latvieši jau šīs gudrības zināja, un, domājams, ne velti māja atrodas tieši šajā vietā.»
Taču savdabīgā mājas nosaukuma izcelsmi saimniece skaidro šādi: «Pati māja atrodas kalnā, un šeit ir ļoti daudz cielavu. Tās mūs jau pazīst – dzīvojas pa jumtu, tekalē, nāk pakaļ un visādi izrādās. Domāju, tieši pateicoties cielavām baltgalvēm, radies māju nosaukums.» Mums jāatzīst – tas skan tik skaisti, ka tam vienkārši gribas ticēt.
