Anda Čakša un Ivo Tērauds. Kad viens plus viens nav divi

Jā, kopā viņiem ir pieci bērni: Andas dēli no iepriekšējām attiecībām – Andrejs un Eduards, Ivo lielās meitas – Elizabete, Nikola – un kopīgā meitiņa Anna. Viņi prot pasmieties par sevi un tvert dzīvi viegli, neaizmirstot, ka attiecībās galvenais darbs ir strādāt ar sevi, nevis censties pārtaisīt otru, mēģinot no apelsīna izspiest tomātu sulu.

– Kā sākās jūsu attiecību stāsts?

Anda: Esam pazīstami jau diezgan sen, jo strādājām vienā slimnīcā.

Ivo: Anda vēl bija rezidentūrā, bet es jau biju sertificēts ārsts, kad ievēroju dāmu ar sarkaniem matiem, kas skraidīja pa reanimācijas nodaļu bērnu slimnīcā. Jau no tā laika Andu atceros. Diezgan aktīva meitene bija.

Anda: Zināju, ka ir tāds ārsts. Ivo nav no klusajiem un nekad tāds nav bijis, izcēlās ar jociņiem un dejošanu. Bet patiesībā mūsu attiecības sākās, kad Ivo aizgāja no bērnu slimnīcas.

Ivo: Rudenī bija pieci gadi.

Anda: Ivo man uzrakstīja vēstuli sociālajos tīklos, un tā mēs sākām sarakstīties. Mūs vairs nesaistīja darba attiecības, un jau labu laiku abi bijām brīvi no iepriekšējām attiecībām. Pirmajā randiņā viņš mani uzaicināja uz pusdienām Liepājā.

Ivo: Anda man lika staigāt gar jūru kurpēs un kreklā… rudenī. Un man bija jātēlo, ka man tas ļoti patīk. (Smejas.)

Anda: Nu nestāsti, ka tev bija jātēlo! (Smejas.)

– Jūs tā vienkārši braucāt pusdienot uz Liepāju?

Anda: Jā. Tā Ivo sevi atzīmēja. Un tas viņam labi izdevās.

Ivo: Kad Andai pirmo reizi uzrakstīju, tas bija tāds šāviens uz dullo. Bet, jā, man patīk braukt ar auto, esmu izbraukājis krustām šķērsām visu Latviju.

Anda: Arī tagad bieži izbraucam ārpus Rīgas. Ivo mani pabrīdina, ka ir jāsarunā auklīte, lai nedēļas nogalē kaut kur varētu aizbraukt divatā. Tas ļoti labi restartē kopābūšanu ikdienas skrējienā. Šajā ziņā ar mani ir viegli – mani var vest atkal un atkal vienā maršrutā… Kad neesmu pie stūres, visu laiku priecājos par skaistajiem skatiem.

Ivo: Tas ir mans hobijs: kartes, ģeogrāfija. Reizēm jau braucu autopilotā, jo zinu ceļu no galvas. Tas ir labi, ka Anda man šajā ziņā uzticas, viņai ne par ko nav jāuztraucas, es visu izplānoju. Pārim ir jāaizbrauc kaut kur arī divatā. Pāra attiecības ir jāuztur, un bērni kādreiz ir jāatstāj mājās.

– Un toreiz, Anda, jūs tā uzreiz piekritāt doties ar Ivo uz randiņu?

Ivo: Neesam jau vairs nekādi pusaudži, mums taču jau ir zināms vecums.

Anda: Es to neuzskatu par vecumu, bet zināmu briedumu, kad ir svarīgi, lai ar cilvēku, ar kuru satiecies, ir, par ko parunāt, var kopīgi pasmieties. Mēdz teikt, ka aktieris aktieri sapratīs. Tas attiecas arī uz ārstiem.

Lai gan mamma savulaik man teica: preci, ko gribi, tikai ne ārstu!

Bet kodu sistēma, kurā mēs ar Ivo runājam, ir tik līdzīga… Līdz ar to savstarpējā saprašanās ir daudz vieglāka.

Ivo: Par mediķu ģimenēm gan saka tā, ka viņi visvairāk melo sabiedrībai, ka attiecībās viss ir labi. Domāju, arī aktieru ģimenes nav ļoti noturīgas. Viņi runā Šekspīra valodā…

Anda: Runa jau nav par to, bet tieši par saprašanos. Ja tu aizkavējies darbā vai pēc smagas operācijas esi noguris, tevi saprot.

Ivo: Jā, šajā ziņā saprasties ir vieglāk. Un šajā vecumā arī ir vieglāk uzaicināt uz randiņu nekā 22 gados, kad tev jāiet meiteni uzlūgt uz deju. (Smejas.)

– Esat domājuši, kā būtu, ja jūs satiktos pirms gadiem divdesmit?

Anda: Nē, tur visdrīzāk nekas nesanāktu. Mums abiem ir ļoti aktīvs raksturs. Tas, ka Ivo te tā klusāk runā, nenozīmē, ka aktīvākā puse nav viņš.

– Kurš jūsu attiecībās ir galva un kurš kakls, kas galvu groza?

Ivo: Mašīnas ātrumkārbā ir divas zobratu virknes, un abas griežas. Nevar pateikt, vai kreisā ir svarīgāka vai labā. Bez abām mašīna uz priekšu neiet. Brīžiem jau kaut kas ieķīlējas, tāpēc ka mums tādi raksturi. Jāprot šīs situācijas atrisināt, lai tiktu uz priekšu.

Anda: Jā, mums abiem ir lielas galvas.

Ivo: Abi esam mierīgi, un abi – nemierīgi.

Anda: Man palīdz tas, ka esmu studējusi psihoterapiju. Mēdzu uzsprāgt, ja viss nav izdarīts tā, kā esmu iedomājusies. Jaunībā droši vien dusmās cirstu durvis, tagad spēju vispirms paņemt pauzi, lai saprastu, vai tas ir svarīgi, par ko es tagad te ņemos, vai es vienkārši nepateicu, ko gribu, ko man vajag.  Agrāk domāju, ka visiem ir jānolasa manas vēlmes. Tagad man nav ilūziju, ka otrs pats var izdomāt, ko es vēlos. Māksla ir sarunāties un ieraudzīt, kuras ir manas lietas un kuras – viņa. Mēs abi joprojām turpinām to mācīties.

Ivo: Tā ir mana lielākā problēma. Man labāk patīk aiztaisīt durvis, aiziet prom, bēgt no situācijas, nevis izrunāties.

Gadu skaits jau vēl nenozīmē, ka esi pieaudzis.

Bet ar laiku sāc saprast, ka ir svarīgi runāt. Šajā vecumā tu nevari savu rīcību norakstīt tikai uz to, ka es tāds vienkārši esmu. Jāsāk sevi kontrolēt, nevar dzīvot tikai ar emocijām.

Anda: Jā, agrāk man bija jāsauc Ivo atpakaļ, lai mēs pabeigtu sarunu, tagad jau viņš pats to sāk apzināties. Lai gan ik pa laikam jau iznāk ārā tas, ka tu no apelsīna gribi izspiest tomātu sulu. Bet man ir jāsaprot, ka Ivo satiku kā lauvu un viņš nekļūs par jēru. Ne velti Ivo hobijs ir makšķerēšana, un es to ļoti respektēju.

Ivo: Lauvu tēviņi taču arī staigā vieni paši.

Anda: To, ka Ivo ir lauvu tēviņš, visvairāk izjutu, strādājot par ministri. Tad bija sajūta, ka viņš ir gatavs visus pretiniekus saplosīt gabalos. Man bija jāpieņem, ka viņš ārdās tāpēc, ka neko nevar palīdzēt, nevar mani aizstāvēt. Šajā visgrūtākajā darba periodā Ivo mani ļoti atbalstīja, viņš bija mana stiprā aizmugure.

– Kā jūs vispār sadalāt lomas ģimenē? Mūsdienās uz tradicionālo lomu sadalījumu skatās daudz brīvāk.

Anda: Jā, mums ir lomu sadalījums. Es esmu operāciju māsa. (Smejas.)

Pēc ēst gatavošanas ņemu lupatu un birsti un mēģinu visu novākt, jo Ivo gatavo kā ķirurgs – ļoti plaši, ar vērienu.

Bet es pēc tam visam eju pāri. Runājot par to, vai sieviete ir galvenā atbildīgā par bērniem, šobrīd mana attieksme ir mainījusies. Nesen biju Japānā, kur notika sieviešu līderu samits, un stāstīju par to, ka sievietes bieži vien atņem vīriešiem iespēju rūpēties par bērniem. Nākamajā dienā man zvanīja Ivo un teica, ka Annai ir angīna. Man bija ļoti jāsaņemas, lai nesāktu viņam stāstīt, kas tagad ir jādara. Ievilku elpu un mierīgi pavaicāju: vai zāles viņai arī dosi? Un Ivo man saka: kā tev šķiet, kādas slimības es ārstēju ikdienā?

Cik ļoti dažkārt arī man ir jāpiespiežas saprast, ka tētis var izdarīt tieši to pašu, ko mamma…

Ivo: Tomēr vīrieši vēlāk nobriest. Pašlaik bērnu audzināšanas ziņā atšķirības ir kardinālas. Tagad pilnīgi mierīgi ļauju bērnam vienkārši augt.

Anda: Piemēram, Anna sēž koridorā pie netīrām kurpēm. Mēs stādām puķes, un viņa bāž mutē zemi. Tīrs bērns vai laimīgs bērns? Iepriekš es būtu par to satraukusies. Annai ir dota brīvība pašai mācīties un mēģināt izdarīt lietas. Atkārtot, kamēr iemācās. Un vecākam vienkārši pacietīgi jāgaida, kamēr tas notiks. Nekur nav jāsteidzas. Tu saproti, cik svarīgi, lai bērns to apgūst pats. Šāda domāšana nāk tikai ar laiku.

Protams, ir drošāk, ka bērns dzimst agros gados, jo dažādu risku ir mazāk, bet būtu ideāli, ja bērns varētu dzimt sievietei ar jaunu ķermeni un nobriedušu prātu. Tā būtu ļoti laba kombinācija! Lai gan mūsdienās par ķermeni var parūpēties jebkurā vecumā. Galvenais pašam būt aktīvam. Tas šobrīd mani ļoti notur tonusā. Kā saka Ivo, pēc lēmuma par bērnu mēs esam atbildīgi arī par visu pārējo. Anna taču gribēs, lai, ejot skolā, viņas vecāki nebūtu opīši, bet lai ir gan sociāli, gan fiziski aktīvi.

– Anda, vai fiziskajās aktivitātēs iesaistāt arī vīru?

Ivo: Visu ko viņa man liek darīt. Ir grūti. (Smejas.)

Anda: Mums ir kaut kādas kopīgās lietas un ir atšķirīgās. Domāju, ka rudenī atsāksim aktīvāku dejošanu. Ivo no jaunības ir dejojis tautas dejas, tāpēc uz dejošanu viņš nav īpaši jāmudina. Tā ir mūsu kopīgā kaislība. Abi braucam arī ar velosipēdiem. Man gan vairāk patīk skriet un staigāt, bet tā nav Ivo lieta. Bija vajadzīgs laiks, lai to pieņemtu.

Ivo: Ar nūjām taču gāju… Bieži vien jau ir laba atruna – daudz strādāju, esmu noguris –, bet, ja iziet ārā un izkustas, kļūst daudz vieglāk, nekā ja paliec tupēt mājās. Dažreiz mums ir nesaskaņas par to, ka Anda grib uzreiz doties ārā, bet man vajag laiku, lai pārslēgtos.

Anda: Starp citu, Ivo tagad ir vēl viens jauns hobijs – rožu audzēšana. Mums ir divas ļoti skaistas rožu dobes. Un Ivo katru rītu un vakaru dodas apraudzīt savas audzēknes.

Ivo: Izlasīju visu iespējamo par rozēm un tad nopirku uzreiz 30 rožu stādu. Es visu pērku daudz.

Anda: Jā, Ivo nekas nav maz, visam jābūt daudz. Reizēm arī par to diskutējam.

Ivo: Arī zupu nevaru izvārīt mazo katliņu, man vajag uzreiz trīs litrus.

– Vai Anna jums bija pārsteigums vai rūpīgi pārdomāts solis?

Anda: Tas nebija pārsteigums. Apzināti uz to gājām, un kādā brīdī jau likās, ka nekas nesanāks. Kad Anna pieteicās, bija mazliet pārsteigums, ka mums tomēr izdevās. Bijām ļoti priecīgi.

Ivo: Vajadzēja tikai uz Itāliju aizbraukt. (Smejas.)

Anda: Jā, Itālijā ir ļoti laba klimatiskā josla…

– Vai jūs būtu tik mierīgi iestūrējuši laulības ostā, ja negaidītu Annu?

Anda: Jau bijām runājuši par laulībām, bet, kad gaidījām Annu, bija skaidrs, ka bērnam ir jādzimst ģimenē. Vienalga, kaut vai sarakstāmies pēdējā dienā pirms bērna piedzimšanas. Bet sanāca, ka apprecējāmies divas nedēļas pirms dzemdībām. Sākumā tiešām domājām tikai sarakstīties, bet tad sapratām, ka gribas šajā dienā būt kopā ar ģimeni un tuvākajiem draugiem. Iznāca ļoti skaists pasākums. Paldies mūsu vedējiem un īpaši Ivo, kurš teica, ka vajag uztaisīt ballīti – viņš visu izplānoja un sarīkoja.

Ivo: Man jau uzreiz bija skaidrs, ka kāzas notiks Liepupes muižā. Tā ir ļoti skaista vieta.

Anda: Laulības ir atbildīga rīcība arī pret bērnu. Tā mēs bērnam iedodam sajūtu, ka abi uzņemamies atbildību. Tas nav tikai tā, ka mēs jauki pavadām kopā laiku, bet esam ģimene.

Ja kāds no pāra negrib precēties, manuprāt, attiecībās tomēr kaut kas nav kārtībā.

Ivo: Bet nav jau arī kā padomju laikos – vienreiz pabučojas un jau jāiet uz zagsu!

– Kā lielie bērni reaģēja uz šo jūsu soli un māsiņas piedzimšanu?

Anda: Ļoti pozitīvi. Pirms tam mazliet satraucos, kā tas būs. Kad piedzima jaunākais dēls, lielais brālis bija tāds bažīgs – viņiem ir divpadsmit gadu starpība. Smejoties saku, ka man katrā desmitgadē ir pa bērniņam. Šī lielā ģimenes struktūra nav vienkārša, bet ar pacietību un neuzspiestu kopābūšanu lielie bērni mūsu attiecības ir pieņēmuši.

Ivo: Nevar jau tā mākslīgi visus salikt pie viena galda…

Anda: Bet lielie bērni zina, ka viņi jebkurā laikā ir gaidīti ciemos. Mūsu māja ir atvērta visiem. Bērniem ir svarīga vieta manā sirdī, bet man ir svarīgas arī attiecības. Un vēl ir Anna, kurai ir divi lielie brāļi un divas lielās māsas. Jā, mums kopā ir pieci bērni.

– Kā atšķiras attiecības jaunības trakumā un tagad?

Ivo: Kad tev ir divdesmit gadu, visa pamatā ir testosterons un emocijas sit augstu vilni.

Tagad ir citādi, lai gan kaut kāda rūsa jau nāk līdzi, bet domāšana ir pilnīgi cita. To nevar pat salīdzināt.

Anda: Jaunībā tu attiecībās ej ar zināmu uzstādījumu, tev ir ilūzijas par to, kādai jābūt dzīvei. Tu satiksi savu īsto, un viss notiks. Bet tikai ar laiku saproti, ka tev nav jāpārmāca otrs, bet jāstrādā ar sevi. Un svarīgi, ka to dara abi.

– Daudziem pāriem bērna piedzimšana ir krīze attiecībās. Kā bija jums?

Anda: Mūsu attiecībās krīze bija tad, kad es strādāju par ministri.

Ivo: Jā, tas bija ļoti grūti. Tas, ka neko nevarēju izdarīt, jutos bezspēcīgs, kad Andu publiski apmeloja. Vēl arī tas, ka es viņai zvanu, bet viņa neceļ telefonu. Mājās pārnāk vēlu… Ar laiku iemācies ar to sadzīvot, piemēram, vairs nelasi komentārus internetā. Uztaisi sev tādu bruņu vilcieniņu.

Anda: Tas mums bija ļoti liels pārbaudījums. Patiesībā to, cik tas bija grūti, sajutu tikai pēc tam.

Ivo: Kad Anda man toreiz zvanīja un jautāja, vai es piekrītu, ka viņa būs veselības ministre, nevajadzēja piekrist.

Ar deputāti var precēties, bet ar ministri gan ne. (Smejas.) Tas mūsu ģimenei bija liels pārbaudījums.

Anda: Lai gan Annas piedzimšana bija zināms sitiens mūsu abu ego, patiesībā viņa mūsu attiecībās ir kā ķirsītis uz kūkas. Es ieraudzīju Ivo kā šī mazā bērna tēti.

Ivo: Jau tagad ar šausmām iedomājos ģērbšanos dārziņā ziemā un matu sapīšanu, kad mammas nav mājās…

Anda: Jā, mēs atkal esam nokļuvuši tajā pašā situācijā, kur pirms padsmit gadiem. Bet tagad spēju uz daudzām lietām paskatīties daudz vieglāk.

– Vai ir kaut kas, kas otrā arī kaitina? Un vai jūs to spējat pieņemt?

Anda: Man šķiet, tā ir brieduma pazīme, ja tu zini, kā tavs partneris reaģēs uz kaut ko, un speciāli to neizmanto. Ja es pati esmu par kaut ko uzvilkta, cenšos sākumā atrisināt šo problēmu ar sevi pašu un tikai tad runāju ar Ivo. No manas kliegšanas jau viņš nekļūs mierīgāks. Tas, kas mani reizēm tracina, – ka Ivo reaģē tikpat emocionāli. Nevis mierīgi paprasa, ko man vajag.

Ivo: Mani kaitina tas, ka Andai visu vajag uzreiz. Bet man vajag mirkli mierīgi pasēdēt.

Anda: Jā, man ir lielāks ātrums. Un ir jāpiedomā, ka tas ir mans ātrums. Man tas ir ļoti pamācoši.

Ivo: Katram būtu jāstrādā pie tām savām īpašībām, ko viņš var izlabot. Man tādu ir daudz. Nenoliegšu. Bet ir lietas, ko tu nevari mainīt.

Anda: Manuprāt, svarīgākais ir nepalaisties slinkumā. Ja otrā kaut kas tracina, ir jāsaprot, ka tas ir stāsts par tevi, nevis otru. Bet, runājot par Ivo, pat zinot viņa rakstura tumšās puses, savstarpējā pievilkšanās ķīmija ir tik stipra, ka to visu pārmāc.

– Tad attiecībām, kas veidotas brieduma gados, ir daudz bonusu?

Ivo: No saprāta viedokļa – jā. Vairs nav otra priekšā jāizliekas.

Anda: Šādas attiecības ir daudz racionālākas

Ivo: Ne es esmu konfektīte spīdīgā papīriņā, ne Anda tāda ir.

Anda: No attiecībām nevajag baidīties nevienā vecumā. Visu dzīvi esmu mācījusies, ka attiecības ar cilvēku ir tikpat svarīgas kā attiecības ar darbu. Bieži vien darbs aizņem pārāk daudz vietas dzīves piepildījumā.

Ivo: Jā, tas ir arī labs bēgšanas veids.

Anda: Bet ir tik forši, ka tev blakus ir cilvēks, ar kuru tu vari dalīties. Smieties par vienām un tām pašām lietām. Lai gan joprojām ir stereotips, ka otrai pusei ir jābūt kaut kādam sapņu tēlam, bet, kad tu dzīvo kopā ar reālu cilvēku, tad saproti, ka sadarbība starp cilvēkiem var būt ļoti dažāda. Visefektīvākās ir aprēķina laulības, tikai aprēķinam jābūt pareizam. (Smejas.) Mans aprēķins ir tāds, ka mums kopā ir interesanti, ka gribas būt kopā un ka viens plus viens nav divi, bet kaut kas vairāk. Lai attiecības ir piepildītas, interesantas, lai kopā ir laba jušana. Lai esi kontaktā ar sevi un otru. Bet arī saproti, ka viņam ir sava dzīve, tev – sava. Tomēr ir labi zināt, ka otrs tepat vien ir, ka tevi gaida mājās.