Rīga +15°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ilzes dārgumi
Ilzei ir septiņi krustdēli un viena krustmeita. Bet savu dēliņu Reini viņa sagaidījusi pēc sāpīgiem gadiem un pārdzīvojumiem.
Ilze:
– Bērniņš ilgi pie mums negribēja nākt. Bijām precējušies jau četrus gadus, bet – nekā. Radās pat aizdomas, ka man vispār nevar būt bērnu. Bet tad 2003. gadā, laikā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, pēkšņi sapratām: jā, ir! Tajā laikā es strādāju kā traka. No rīta, kad sākās asiņošana, man bija jāvada sanāksme. Varbūt vajadzēja uzreiz braukt pie daktera, bet, ļoti apzinīga darbiniece būdama, devos uz sanāksmi. Vakarā pārbraucu mājās, apģērbu pidžamu – varētu iet gulēt, bet tā asiņošana... Vīrs aizveda uz slimnīcu. Nākamajā rītā sonoskopija rādīja, ka bijusi 12.–13. grūtniecības nedēļa. Un ka bērniņa vairs nav. Protams, vainoju sevi. Tas bija mūsu pirmais bērniņš, gaidīts vairākus gadus...
Kā tiku laukā no slimnīcas, atkal metos darbos, un tad – 2004. gada novembrī – bērniņi pieteicās mums abām ar manu māsu Dacīti. Kopā staigājām, kopā bildējāmies. Abas ar saviem lielajiem punčiem bijām uz viņas vīra izlaidumu – viņš ieguva daktera grādu pēc sešiem gadiem Stradiņa universitātē. Jutos tik labi, šķita, ka viss ir kārtībā. Bet, protams, atkal strādāju. Pašvaldībā risinājās Latgales kulinārā mantojuma projekts. Rīkojām milzīgu pasākumu «Kāzas Latgalē», un nereti mājās pārbraucu tikai naktī.
Nezinu, kurā brīdī un kādēļ notika šausmīgā sagadīšanās – nabassaite bērnam jau agrīnā periodā bija sasējusies mezglā, trīsreiz aptinusies ap kakliņu un, bērniņam augot, viņu nožņaudza. 37. grūtniecības nedēļā. Daudz biju lasījusi internetā un grāmatās par grūtniecību, mazuļa attīstību. Grūtniecības beigās bērniņš kļūstot mierīgāks, mazāk aktīvs. Domāju: «Nu, jā, tieši tā arī ir...» Bet pagāja viena diena, otra... Man pēkšņi strauji paaugstinājās asinsspiediens. Izmērīju: 160/100, lai gan vienmēr bijis ap 110/60. Aizbraucu uz sonogrāfiju. Un atkal, jau otro reizi, man saka: «Bērna vairs nav...» 24 stundas pēc tam, kad kustības zudušas, vēl varētu mēģināt veikt ķeizargriezienu un varbūt bērniņu izglābt. Bet nu vairs nekā... Mēs taču viņu tā gaidījām... Jau pirmā reize bija trieciens, bet mēs to pārdzīvojām. Un tagad otrreiz! Un atkal...
Taču mirušais bērniņš vēl bija jādzemdē. Man ir ļoti gudra daktere – visu cieņu viņai – ja būtu ķeizargrieziens, varēja sākties asins saindēšanās un arī es varētu nomirt, jo augļūdens jau bija kļuvis tumšs. Dzemdības izraisīja mākslīgi. Daktere vaicāja: «Vai tu gribi redzēt savu meitiņu?» – «Nē, negribu!» Bet, protams, es viņu redzēju. Melniem matiņiem.
Pēc tam gulēju dzemdību nodaļā. Citas sievietes ar bērniņiem, es – bez. Var būt visādi iemesli, kādēļ bērniņš nomirst. Ekspertīze parādīja, ka mūsu meitiņa bija pilnīgi vesela. Būtu piedzimis vesels, normāls bērniņš.
Tagad kremt, ka neapglabājām. Bet ko es būtu rakstījusi uz kapakmens? Viņa bija mirusi jau pirms dzimšanas. Tagad aizeju pie krusta, nolieku viņai svecīti 4. jūlijā.
– Kā jūs ar vīru tikāt notikušajam pāri?
– Tagad pagājuši gadi, tomēr es vēl arvien nezinu, vai gribu par to runāt. Tas bija tik šausmīgi sāpīgi, tās bēdas ir tādas, ka šķiet – varbūt varētu arī neizciest. Bet, ja tu esi dzīvs, jādzīvo vien tālāk. Man liekas, mūs tas varbūt vēl vairāk stiprināja. Bet esmu dzirdējusi arī par pāriem, kas pēc tādiem gadījumiem šķiras. Sāk vainot viens otru. Var atrast visādus iemeslus. Bet vīrs mani ļoti atbalstīja, viņš bija ar mani kopā visu laiku. Ingarā es nekad neesmu vīlusies. Viņš mani atbalsta visā manā būtībā. Es arī cenšos viņu balstīt, tomēr domāju, ka viņš vairāk atbalsta mani.
– ...un drīz vien jūs sākāt gaidīt Reinīti.
– Kad divreiz grūtniecība beigusies ar neveiksmi, pa galvu visādas domas maisās. Ziniet, kā ļaudis runā... Viena kaimiņiene mammai pajautājusi: vai tad es nebaidoties pie stūres braukāt? Cita saka: varbūt kāds nobūris, ka mums ar bērniņiem tā neveicas. Varbūt mantiņas pirkt nedrīkstēja? Varbūt pāri tai ķēdei nevajadzēja kāpt? Gaidot otro bērniņu, televīzijas raidījumā piedalījos – varbūt nevajadzēja? Bet mums jau kāzās bērna gultiņu uzdāvināja...
Tāpēc trešās grūtniecības laikā baidījos no visa kā, pat no fotoaparāta –nebildējos, nevienam nerādījos. Nekur nebraucu. Nevienā sanāksmē nepiedalījos. Pie klientiem negāju. Atvaļinājumā aizgāju, cik vien agri varēju. Sēdēju mājās kā klosterī un degunu nebāzu ārā.
Arī slimnīcā pagulēju, jo bija daudz ūdeņu. Reinītis arī pinās nabas saitē, tāpēc nācās veikt ķeizargriezienu.
– Kad viss ir izciests un beidzot var paņemt rokā bērniņu...
– Uzreiz neiedeva. Aizrāva uz intensīvo terapiju, jo viņam trūka skābekļa, un es viņu neredzēju veselu nedēļu. Slaucu pienu un visu laiku domāju par savu bērniņu. Sīciņš viņš bija – tikai 2870 gramu. Ilgi saucu viņu par kripatiņu. Bet grami katru dienu nāca klāt, un, kad izgājām no slimnīcas, bērniņš jau svēra 3100 gramu. Nodaļā bija ļoti gudra māsiņa – sameklēja, kurš man labākais krūtsgals, un pie tā pielikām. Un viņš tā piesūcās! Līdz sešarpus mēnešiem ēdināju tikai no krūts un domāju, ka nekad neiemācīšu ēst ar karoti. Tā mēs dzīvojāmies ar manu eņģelīti – viens ar otru, viens otram. Bet Jāņos – dēliņam bija jau vienpadsmit mēnešu – beidzu ēdināt no krūts. Tagad arī rēta aizaugusi un varētu domāt par nākamo grūtniecību. Es vēl sapņoju par bērniem. Gribu Reinītim māsiņu un, ja Dieviņš dotu, varbūt vēl kādu.
«Klajumi»
Aptaujā par ģimenei draudzīgāko atpūtas vietu, ko ik gadu rīko Bērnu un ģimenes lietu ministrija, balsotājidelfos, portālāwww.notikumi.lvun ministrijas mājaslapā par tādu vietu Latgalē šogad atzinuši zirgu sētu «Klajumi» Krāslavas rajona Kaplavas pagastā. 275 kilometrus no Rīgas. «Klajumi» ir Ilzes vectēva mājas. Un viņa te ir saimniece, ap kuru viss griežas. To nevar nejust. Kad runājamies, iezvanās Ilzes telefons:
– Jā, vīriņ! Par nojumi jāmaksā? Man somiņā nauda. Ne makā, bet vienkārši somiņā ielikta. Septiņi simti. Iedosi, ja?
Vēlāk kāds atved zirgu izbraukšanai:
–Пани, все сделано!*
Ilze:– Vectēvs pirmo saimniecību šeit sāka ierīkot 1936. gadā. Cīnījās – līda līdumus, rāva krūmus ar saknēm. Tas bija diezgan drosmīgs projekts, ja ņem vērā, ka viņš no kalpa kļuva par saimnieku. Bet viņam izdevās. Māja tika no pamatiem līdz jumtam pabeigta, un valsts dzēsa 50% aizņēmumu par ēku būvniecību. Tik tikko paspēja uzcelt, kad to visu atņēma. Bija ierīkots pat ūdensvads, to gan vēlāk, kolhozu laikos, salauza. Vectēvam bijuši arī skaisti zirgi – braucamais un strādājamais –, arī tos atņēma. 1945. gadā vectēvs gāja bojā. Viņam palika deviņi bērni. Par viņiem rūpējās divas sievietes – vecmamma un vectēva māsa, kas pati savu ģimeni tā arī nenodibināja.
– Kā tas gadījās, ka no jūsu vectēva deviņu bērnu bērniem tieši jūs te saimniekojat?
– Tā sanāca. Pēc kara mēs te visu laiku dzīvojām, nevienu neizveda. Gribēja izvest – 30 hektāru zemes izskatījās pēc diezgan brangas saimniecības –, tomēr neizveda. Varbūt tāpēc, ka te bija tikai sievietes un bērni. Vēlāk mana mammīte brauca uz šejieni rūpēties par abām vecajām mammām. Un, protams, mēs ar māsu līdzi.
Vecmamma jau no mazām dienām daudzināja: «Ilzīt, tu būsi šeit saimniece.» Laikam bija saskatījusi manī ko tādu, ka gribēja, lai es šeit saimniekotu. Kad sāka atdot zemi īpašniekiem, daži mammas brāļi un māsas no zemes atteicās manā labā. Citi arī pieprasīja zemi, un viņiem iedeva citās vietās, bet mēs maksājām viņiem nelielu kompensāciju. Tagad mums ir visa zeme un esam vēl piepirkuši klāt. Esam vienojušies arī ar citiem zemes īpašniekiem, kur varam jāt – pa takām un meža ceļiem, gar Daugavas lokiem.
Un vēl vecmamma teica: «Mēs tev nopirksim zirgu.» Nezinu, no kurienes nākusi mana mīlestība uz zirgiem. Varbūt piedzimusi kopā ar mani. Neatceros, kad pirmoreiz sēdēju zirgā un kāpēc mani tik ļoti vilka pie zirga, kāpēc es viņam tik ļoti uzticējos. Pirmo zirgu nopirku, kad man bija 17 gadu – tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, jo pirms tam jau zirgus drīkstēja turēt.
– Kā radās ideja par zirgu sētu?
– Sākumā man bija viens zirgs. Vecais saimnieks teica: «Laba ķēvīte, varēsit lecināt, būs kumeļi.» Izrādījās, ka viņš, pats nezinādams, pārdevis man ķēvīti jau ar visu kumeļu vēderā. Vēlāk viņai atskrēja vēl trīs kumeļi. Kāpēc nepiedāvāt citiem to, kas pašai patīk? Ar zirgu tūrismu sākām nodarboties 1998. gadā. Pirmajā gadā bija pavisam maz viesu. Pēc tam brauca arvien vairāk. Zirgu izjādes ekomaršrutos – tas nav treniņš, nav sports, te ir zirgu sēta, kur notiek mierīgas izjādes ar nosvērtiem, prognozējama rakstura zirgiem. Mūsu tūristi arī neražo atkritumus, ko mēs katru gadu vācam Daugavas lokos, – iejūdzam zirdziņu, braucam un pielasām maisiem.
Brīvdienu namiņu būvējām piecus gadus un nu trešo sezonu tajā uzņemam viesus. Tagad domāju, ka mēs to neatmetīsim. Cenšamies taupīt elektrību un ūdeni un aicinām arī mūsu viesus to darīt. Būvniecībā izmantojam pēc iespējas vairāk videi draudzīgu materiālu. Viesu namiņā pat visi trauki, ieskaitot glāzes, šķīvjus un zupas bļodas, mums ir no melnā māla. Esam mērķtiecīgi virzījušies, lai saņemtu Zaļo sertifikātu, un šogad tas mums ir vienīgajiem Krāslavas rajonā.
Kāpēc nestādām kartupeļus un nesējam labību? Zeme te ir ļoti neauglīga, kā jau Latgalē. Mieži neaug. Auzas kaut kā aug, jo zirgiem vajag. Sienu pļaujam un ganības – tas ir vienīgais, kā izmantojam zemīti. Māls, smilšmāls, īpatnējs reljefs – pauguriņš, ielejiņa, purvs, dīķis, ceļi... Pat attīrīšanas iekārtas nekādi nevaram iegrozīt. Man ļoti patīk saimniecības, kur viss ir vienā plašā laukā – kūtiņa, šķūnītis, klētiņa. Bet «Klajumos» man ir vislabāk! Nekur citur nemaz nedomāju doties, palikšu te uz visiem laikiem!
–Vai «Klajumi» ir jūsu vienīgā nodarbošanās?
– Esmu strādājusi par ekonomikas skolotāju, pašvaldībā. Man ir divas izglītības – ekonomikas bakalaura grāds un dabaszinību maģistrs ģeogrāfijā Latvijas Universitātē ar specializāciju vietu un reģionu plānošanā. Maģistra darbu rakstīju pēc Kaplavas pagasta piemēra – alternatīvo zemes izmantošanas veidu izmantojums teritoriju plānojumos. Arī tur jau tika plānotas tūrisma teritorijas un bioloģiski un ainaviski bagāti apvidi, mūsu pagasta ainaviskie ceļa posmi. Protams, vēlāk es to izmantoju savā mazajā biznesiņā šeit, «Klajumos».
Biju iestājusies finanšu vadības maģistrantūrā Rīgā un pusgadu nostrādāju Rīgā, bet sirds vai plīsa no tā, ka nevaru paspēt uz saviem «Klajumiem». Lielāmpekelēmdevos uz turieni svētdienas vakarā, piektdien pēros uz šejieni. Ļoti pārguru un maģistrantūru pametu. Bet pēc tam iestājos citā, kur bija jābūt divas pilnas dienas. Meklēju darbu tuvāk «Klajumiem» – Krāslavā. Sāku strādāt Krāslavas pilsētas Domē, tad mani pārmānīja uz rajona padomi. Domē strādājot, uztaisījām projektus par Krāslavas novada informācijas centra izveidi un Latvijas–Baltkrievijas centra izveidi un pašvaldību vadītāji iesaistīja mani pārrobežu sadarbībā. Nodibinājām pašvaldību sabiedrisko organizāciju, kas, pēc jaunā likuma, bija jāpārreģistrē par biedrību «Eiroreģions Ezeru zeme» sadarbībai starp Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas pašvaldībām. Es vadu Latvijas biroju, kas pārstāv Rēzeknes, Ludzas, Preiļu, Krāslavas un Daugavpils pašvaldības. Birojs man ir Krāslavā.
Mums te ir sava pasaule un viss notiek tikpat intensīvi kā Rīgā, varbūt vēl intensīvāk. Te nav nomale. Šeit valsts sākas, nevis galvaspilsētā. Mēs esam tie, kas rāda, kāda ir valsts. Tāpēc jau mums ir jācenšas.
– «Klajumi ir jūsu vectēva mājas, un jums ir viņa uzvārds – Stabulniece. Vai arī Reinītim ir jūsu dzimtas uzvārds?
– Nē, Reinim ir mana vīra uzvārds – Koroševskis. Mēs norunājām: ja dēls, tad būs viņa uzvārdā, ja meita – tad manējā.
* * *
Šogad «Klajumos» bijuši jau divi ministri. Bērnu un ģimenes lietu ministrs apskatīt ģimenei draudzīgo vietu. Vides ministrs – izsniegt zaļo sertifikātu.
