• Šobrīd

    weather img

    Rīga +25°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Mammas pieredze: Kā veidot veselīgus ēšanas paradumus bērnam

    Bērns
    13. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Animācijas filmā Otrpus žogam jenots stāsta, ka cilvēkiem viss grozoties ap ēšanu: tikai pērk ēdienu, brauc ar džipiem, jo zaudējuši spēju staigāt, ir ēdiena altāris galds, lieto preparātus, lai nespiež vēderu un var ieēst vēl vairāk, un tā bez gala. Kad rūpes par ēšanu ir veselīgas, un kad esam pārņemti ar ēdienu? Pieredzē dalās Līga Vasara, divu bērnu mamma, grāmatas Bērna vadīta ēšana tulkotāja. Komentē psiholoģe Zane Avotiņa.

    Ēšana un attiecības

    Arvien vairāk sabiedrībā sāk runāt par to, ka ēšana nav tikai uzturvielu uzņemšana, lai izdzīvotu, arvien vairāk tiek runāts par attiecībām, piemēram, dažādos birojos klientiem tiek piedāvātas konfektes, lai cilvēku atraisītu, atvērtu. Tātad ēšanas kultūrai un tam, kā un ko mēs ēdam, ir nozīme. Parasti arī dažādās kultūrās un laikos pastāv atšķirības, ar ko bērnu barojam un kādā vecumā. Pārsvarā ēdienu izvēlamies atkarībā no tā, kas pieejams. Piemēram, kādu laiku tika uzskatīts, ka olas dzeltenums ir tas labākais bērnam, lai gan patiesībā sākumā tas viņam nemaz nav vajadzīgs, tomēr tas ir pieejams.

    Pirmā ēšanas pieredze un tas, kā viņš tiek ēdināts, mazam bērnam ir nozīmīga. Jau tad, kad mazulis tiek zīdīts, tas ir stāsts par attiecībām, un šis stāsts turpinās pie galda, kad sākam bērna piebarošanu.
     

    Galda kultūra

    Pie mums ēšana kopš seniem laikiem mēdz būt arī stāsts par attiecībām un labklājību – galdam jābūt tādam, ka kājas lūst, un tikai tad tas parāda mūsu labklājības līmeni. Tādēļ pastāv it kā cieņa pret ēdienu – viss ir jāapēd, neko nedrīkst atstāt uz šķīvja. Un tas ir pat traģiski! Jo tā mēs nerespektējam otra cilvēka vajadzības, iedzenam tādas neatbilstošas bailes. Lai arī esmu paēdis, man jāapēd tas pusdienu trauks.

    Tomēr tā tas ir ne visur un ne vienmēr. Vizmas Belševicas grāmatā Bille ir aina, kurā meitenes gāja uz kafejnīcu, un smalki skaitījās atstāt uz šķīvja gabaliņu kūkas, jo tad tas neliecināja, ka esi badīgs. To, kā ēdam, ļoti daudz ietekmē ģimene, kultūra – kas ir tas, ko ēdam, kādus produktus lietojam mēs un kādus lieto citās zemēs. Piemēram, Francijā ierasts ēst smalki un arī bērniem tas no mazotnes ieaudzināts – ir ļoti maz iespēju noteikt pašiem, ko un kā ēst, tomēr lielākoties arī bērni zina, kā pareizi un pieklājīgi ēst, ievēro labo toni pie galda.

    Ēšanas kultūra ģimenē ietekmē to, kā ēdīs bērns, un arī daudz stāsta par ģimeni – sanākam visi kopā pie galda vai ēdam, skatoties televizoru. «Ja nosēdinu bērnu pie mazā galdiņa vienu pašu, bet pati apsēžos ēst dīvānā, tad arī drīz sagaidīšu, ka bērns atnāks man blakus un arī ēdīs, šķīvi klēpī turēdams. Un es to nevaru viņam aizliegt, jo arī pati daru tieši tāpat!» uzsver psiholoģe Zane Avotiņa.

    Lai veidotos pozitīva attieksme pret ēdienu un ēšanu, bērnam nevajadzētu dot arī kaut ko ļoti atšķirīgu no tā, ko ēdam paši. Piemēram, ja mums pašiem negaršo ķirbji, bet bērnam dodam un cenšamies iestāstīt, ka tos ēst ir veselīgi, visticamāk, arī bērns neēdīs. Tad drīzāk vecākiem vajadzētu mēģināt pagatavot ēdienu tā, lai bērnam būtu kārdinoši ēdienu pagaršot.

    To, kā bērns ēd, varētu saistīt ar bērna temperamentu – bērna attieksme kopumā pret jauniem stimuliem bieži nosaka to, kā bērns izvēlas ēdienu. Var būt tā, ka bērns jaunas lietas uzņem ar lielu entuziasmu un aktīvi, bet var būt arī noraidošs. Ir bērni, kas ir par stabilām vērtībām – viņi parasti ēd gandrīz vienu un to pašu. To labi var novērot arī pieaugušajiem – vai nu cilvēks iet uz vienu un to pašu ēstuvi, kur ēd ierasto kotleti vai karbonādi, vai arī viņam katru reizi patīk izmēģināt kaut ko jaunu. «Es, piemēram, savu meitu varu pierunāt ēst biešu zupu, jo tā ir rozā krāsā, kas viņai šķiet meiteņu krāsa. Nav jāmāna, bet tie ir stāsti, ko bērns pats izdomā. Tātad to var pamēģināt ēst,» pieredzē dalās psiholoģe.

    Kotletes ar acīm, kartupeļi ar spārniņiem

    Mūsdienās mazāk runājam par to, ka bērni tiek piespiesti ēst, bet ir gadījumi, kad vecāki cenšas pierunāt bērnu paēst. Ja pierunāšana notiek ar reālām lietām – kāpēc ne? Piemēram, ja tu paēdīsi, tad tev būs spēks! Noteikti nevajag bērnam uzspiest ēšanu. Tā ir viņa izvēle – neēst līdz nākamajai ēdienreizei, ja tiešām negribas. Bērniem ir atšķirīga apetīte. Ir tādi brīži, kad viņi, šķiet, tikai skrien un neko neēd, vai arī tieši otrādi – ēd nemitīgi. Tas skaidrojams ar bērnu atšķirīgo vielmaiņu, aktivitātes līmeni, atšķirībām ķermeņa uzbūvē.

    Nereti bērni atsakās ēst kādu konkrētu lietu. Piemēram, viens no maniem bērniem neēd kartupeļus, apgalvojot, ka viņam no tiem esot alerģija. Iedomājieties, ko tas nozīmē parastai ģimenei Latvijā, kur kartupeļi ir tik ierasts ēdiens? Ja bērns atsakās kaut ko ēst, var ļaut viņam izvēlēties, ko ēdīsim. Viltības labāk neizmantot, bet drīzāk pamēģiniet kļūt par brīnumdari, kas var no kaut kā parasta uzburt ko neparastu. Kaut vai interesanti pasniegt ēdienu, pagatavot kotletes ar acīm vai kartupeļus ar spārniņiem. Skaists ēdiens taču arī labāk garšo nekā vizuāli nepievilcīgs! Piemēram, gurķus var pagatavot vismaz trijos dažādos veidos.

    Ko darīt, ja bērns labprāt ēd tikai saldumus, bet no īstā ēdiena spītīgi atsakās? Tad var pateikt – jā, to var, bet, re, vispirms tev te būs stiprais ēdiens un tad končas! Ja nu tu negribi tagad ēst, labi, bet tad ēst būs vēlāk, tad, kad visi atkal ēdīsim. Līdz ar to bieži ir tā, ka bērns mājās neēd, bet bērnudārzā ēd. Tas tādēļ, ka parasti bērnudārzā ir sistēma, rāmis, un bērns tam labi piemērojas un ļoti labi jūtas drošāk, ja viņam ir robežas. Strādā arī bara efekts – piemēram, visi kopā sēžam pie galda, tas ir mūsu rituāls. Ja mājās bērns nav īsti redzējis, ka tētis vai mamma ēd, tad kāpēc viņam pēkšņi būtu vienam pašam pie galda pareizi jāēd? Turklāt bērniem ne vienmēr patīk samiksētas lietas. Pieaugušajiem gana ierasts šķiet rasols, bet bērni no tā varētu lasīt ārā zirnīšus, kartupelīšus.  Bieži vien bērni kādā periodā neēd dārzeņus vai nedzer pienu, un tas ir tāpēc, ka pieaugušie mēdz bērnus spiest ēst šos produktus vai pierunāt, sakot, ka tas ir veselīgi, bet bērnam līdz ar to veidojas psiholoģiska pretestība.

    Rotaļāšanās ar ēdienu

    Noteikti nav atbalstāma skriešana ar ēdienu mutē, jo ir risks aizrīties. Tāpat būtu jānošķir ēšana pie galda no rotaļāšanās, lai visa ēšana nepārvērstos par tādu lielu joku. Ir, protams, lietas, ko varam pieļaut arī pie galda. Piemēram, bērniem patīk reizēm pūst glāzē burbuļus, kas būtībā ir lieliska un noderīga nodarbe. Tad var teikt, ka piena glāze ir dzeršanai, bet pēc paēšanas bērns varēs dabūt ūdens glāzi, kur varēs pūst burbuļus uz nebēdu.

    Vienmēr gan jāatceras, ka bērniem ļoti patīk eksperimentēt, piemēram, pamēģinā, kā ir ēst ar rokām ķīseli vai iesūkt mutē garos makaronus? Un arī mēs, vecāki, pusdienojot dažreiz drīkstam izturēties nenopietni, tomēr tiem jābūt tikai izņēmumiem, nevis ikdienai. Bērniem patīk ielikt mutē gurķus kā zobu protēzes. Jā, vienreiz mēs to varam atļautis, paskatīties, kā tas ir, tomēr jāpaskaidro, ka tagad mēs šīs lietas ēdam, un neturpināt rotaļu.

    Skaidrojot, kāpēc nevajag rotaļāties ar ēdienu, nav vēlams arī aizrauties ar pārspīlējumiem, piemēram, stāstot, ka vēlāk nebūs, ko ēst, – tā mēs kultivējam bērnos liekas bailes. Savukārt cieņu pret ēdienu demonstrējam mēs, pieaugušie, nespļaujot zemē to, kas negaršo, piemēram, piparus vai lauru lapas, bet noliekot uz šķīvja malas.

    Varbūt nevajag bērniem atgādināt, ka agrāk, kara laikā, cilvēkiem nebija, ko ēst, tomēr arī paši nedrīkstam ar necieņu izturēties pret ēdienu, piemēram, sapirkt pilnu ledusskapi ar pārtiku, ko nevar apēst un kas pēc tam jāmet ārā. Reizēm vecāki iebaida bērnus, ka vēlāk nebūs. Tad bērnam veidojas tāda attieksme pret ēšanau – nu, tad jāēd tās garšīgās lietas, kamēr ir, kaut metas slikta dūša. Arī pie galda var ļoti labi vērot, kā cilvēki sev paši liek porcijas – vai nu sataisa kaudzi, kas var liecināt par to, ka esmu audzis ģimenē, kur man bieži nebija, ko ēst, vai arī uzliek pavisam nedaudz, pagaršo un tad ņem vēl.

    Vai ekoloģiskais ir tas labākais?

    Tas ir dzīvesveids – ja ģimene spēj nodrošināt visu, kas bērnam nepieciešams, izvēloties ekoloģikus produktus, tad, jā, tas derēs. Tomēr, no otras puses, mēs jau nemaz nedzīvojam gluži ekoloģiskā vidē – uz mums iedarbojas saule, radiācija, izplūdes gāzes un daudz citu lietu. Ļoti daudz ko izšķir mūsu attieksme – varu mierīgi apēst zemeni no Spānijas, bet, ja no tā taisīšu traģēdiju, efekts no šīs zemenes būs tiešām lielāks – bērnam, iespējams, izmetīsies pumpas, jo psihosomatika ir stipra, mūsu ķermenis ie saistīts emocijām. Neviena galējība nav laba.

    Zināmā mērā eko un bio ir padarīta par modes lietu, kas balstās uz bailēm, – ar to viegli var spekulēt. Līdzīgi kā putekļu sūcēju reklāmas, kur tiek uztaisīts netīrumu kokteilis, kas izsūknēts no dīvāna – redzi, tu šos ieelpo. Līdz šim esam sadzīvojuši ar putekļiem, tāpēc diezin vai mums jāpērk jauns superefektīvs putekļu sūcējs, lai dzīvotu turpmāk. Baiļu dēļ ar cilvēkiem ir viegli manipulēt, īpaši, ja ir runa par tādām tēmām kā cilvēka dzīvība, un ēdiens ir pamatvajadzība, bez kuras mēs nevaram izdzīvot.

    Ēšana kā kontrole

    Ēšana nozīmē arī bērna mēģinājumus pārbaudīt robežas, kontrolēt, cik es apēdu. Es varu kontrolēt gan to, ko es apēdu, gan – cik apēdu, vai arī kāds cits kontrolē to, ko un cik daudz es ēdu. Tas veido bērna pieredzi, piemēram, par robežām – cik daudz es varu atteikties, vai mana atteikšanās ir neatgriezeniska vai arī vēlāk es tomēr varu kaut ko dabūt, vai arī – cik skaļi man jābļauj, lai mamma ar kartupeli no manis atstātos.

    Ja bērns neēd – labi, neēd, bet nākamā reize būs tad un tad. Arī ēšanā bērniem vajadzīgas robežas un ritms. Tagad esam pie galda, un, re, tu vari izvēlēties – vari apēst visu vai paņemt to, kas tev vislabāk garšo. Tad, kad beidzam ēst, tad pasākām paldies, novācam traukus un ejam savās darīšanās.

    Par ēšanas traucējumiem var runāt no pusaudžu vecuma, kad svarīga kļūst draugu pieņemšana un vērtējums, ārējais izskats. Tomēr pamats tai tiek veidots jau pie galda bērnībā un pat vēl pirms tam.

    Mēdz teikt, ka emocijas var arī noēst. Ja mamma uz maza bērna signāliem vienmēr reaģē ar pupu, tas arī rada tendenci uz traucējumiem – tiklīdz jūtos slikti, tā man vajag kaut ko apēst. Tā bērns nav iemācīts pazīt signālus un stresa un trauksmes brīžos metas ēst, kas noved gan pie ēšanas traucējumiem, gan liekā svara. Un tas taču ir tik patīkami – iepriecināt sevi ar ēdienu! To pat filmās rāda – pieiet pie ledusskapja, izvelk saldējumu un ēd! Arī pēc paēšanas smadzenes strādās mazāk, jo apasiņošanas sistēma pārslēgsies darbam pie gremošanas – tādēļ nereti bērniem un ne tikai bērniem raksturīgs miegainums un vēlme pagulēt pēc ēšanas.

    Ir otra puse, kad milzīgā stresā vispār apstājas gremošanas sistēmas darbība – emocijas ļoti bieži atspoguļojas tieši gremošanas sistēmā. Tas atkal ir izdzīvošanas jautājums: kas tajā brīdī ir būtiskāk – paēst vai koncentrēt visus spēkus, lai tiktu galā ar attiecīgajām grūtībām un stresu, kas nāk tām līdzi.

    Ar ēdienu sodīt nedrīkst

    Ēdiens noteikti nedrīkst būt kā sods, un nekad nedrīkst bērnu sodīt ar ēdiena liegšanu, jo tas viņam vienkārši pienākas. Var liegt luksusa lietas – saldumus, saldējumu –, bet ar pamatēdienu sodīt nedrīkst. Pretējā gadījumā bērnam var rasties trauksme par to, vai tik viņš slikti neuzvedas, vai tikai dabūs ēst.Var liegt privilēģijas, piemēram, ka esam sarunājuši iet kaut kur pusdienās, bet, tā kā bērniem nav veicies, piemēram, ar uzvedību, tad šoreiz diemžēl neejam. Vajadzētu censties ēdienu neizmantot arī kā apbalvojumu par labu uzvedību, jo uzturam jābūt vienmēr pieejamam.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+