Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kristaps Andersons Dārziņos Rīgā
Savukārt tēlnieks KRISTAPS ANDERSONS izvēlējies pilnīgi alternatīvu dzīves vidi. Viņš sev māju ierīkojis lietotā jūras konteinerā Rīgas Dārziņos, visu darījis savām rokām un tik, cik enerģija un personiskais budžets atļauj. Patlaban tajā ir elektrība un daļējas labierīcības.
Lai nomazgātos, viņš ved ūdeni no avota un mazgājas spainī vai brauc nopeldēties uz upi vai ezeru. Vēloties pēc iespējas mazāk nodarīt kaitējumu dabai, pērk ekoloģiskos mazgāšanās līdzekļus.
Citi lasa
Kristaps uz Dārziņiem pārcēlās no īres dzīvokļa Rīgas centrā. Dzīve piepilsētā ir kā testa variants, lai saprastu, vai viņam piemērota īsta lauku dzīve.
Tas, iespējams, ir labāks variants nekā uz galvas mesties ūdenī.
«Man patīk neatkarība. Kādreiz sapņoju par to, ka varētu dzīvot laukos kādā meža būdiņā, bet šobrīd kultūra un socializācija arī ir svarīga,» stāsta Kristaps.
Kad uznāk ilgas pēc dzīves mutuļa, viņš var kaut vakarā aizbraukt pastaigāt pa Rīgas centra veikaliem. «Man tas ir ļoti jocīgi, bet domāju, ka mūsdienu sabiedrībai socializācija ir neatņemama dzīves sastāvdaļa,» atzīst mākslinieks.
Zemesgabalu Rīgas Dārziņos izdevies nopirkt par makam draudzīgu summu, un konteinerā sācis dzīvot jau tad, kad nekāda labiekārtošana vēl nebija sākta.
«Pirmajā naktī, kad pagājušā gada septembrī sāku te gulēt, sapratu, ka no iekšpuses nevaru aiztaisīt durvis, jo tas nav rūpnieciski paredzēts,» Kristaps atceras. Bija ļoti auksti, vajadzējis segties ar trim četrām segām. Bet gada laikā konteiners jau ir pielāgots dzīvošanai.
Rīgas Dārziņos sabiedrība dalās divās daļās – vieni būvē jaunas mājas, otri ir ļoti trūcīgi, novērojis Kristaps. Brīžiem viņš jūtas ne kā Latvijā, jo 30 līdz 50 procentu sabiedrības ir krievvalodīgie. Nevēloties tikt uzskatīts par iedomīgu, viņš labprāt iesaistās sarunās ar garāmgājējiem. Viņiem parasti lielākā interese ir par Kristapa nodarbošanos.
«Visvairāk par manu darbu interesējas visādi bomzīši un tantiņas. Kad es atvedu akmeņus vai sāku zāģēt skulptūras, un viņi nesaprot, kas te notiek,» tēlnieks stāsta. Pat ja darbs gaida, sarunām ir vērts veltīt pat pārdesmit minūšu.
