Silta villaine tavam dārzam

Manā kolekcijā ir visai daudz krūmu grupu, tāpēc, lai dārzā būtu mazāk darba un dobes vieglāk kopjamas, tajās ir izklāts melnais agrotīkls un pa virsu uzbērta skujkoku šķelda 10 centimetru biezumā. Tas ir optimāls variants, jo mulčējamās teritorijas man ir daudz, tāpēc priežu mizu mulča sanāktu pārāk dārgs risinājums. Bet, par laimi, arī šķelda šajā variantā strādā ļoti labi: nezāles neaug, vasarā augsne tiek pasargāta no mitruma zuduma, bet ziemā – sakņu sistēma no sala. Tas ir ļoti būtiski kailsalā, kāds mūsu ziemās mēdz būt itin bieži un Latgalē jo īpaši bargs.

Papildus ne krūmaugu stādījumos, ne dobēs, kurās aug ziemcietes, uz ziemu neko nesedzu un dzīvoju mierīgi. Īstenībā arī tāpēc, ka esmu dabūjusi labu mācību… Kad pirms trīsdesmit gadiem sāku vairāk darboties ar stādiem, kolekcijā parādījās ginka koki. Bija diezgan silta ziema, bet pēkšņi vienā vakarā kļuva aukstāks, sniega nebija, tāpēc es, laba meitene būdama, ātri ķerrā iekrāvu pāris lielo maisu ar kūdru un steidzos ginkus glābt, uzberot tiem kārtīgus kūdras konusus.

Doma bija tāda: pat ja auga galotnīte nosalst, stumbrs un saknes zem kūdras mētelīša būs pasargāti un izdzīvos. Paveicot šo glābšanas procedūru, ar sevi biju patiešām apmierināta! Tad pienāca pavasaris, sāku kārpīt kūdru no ginka nost, un izrādās – tas, kas palicis dzīvs, ir tikai un vienīgi žagariņš virs kūdras, auga galotne. Bet viss, ko biju dāsni iepakojusi, ir peļu un žurku sagrauzts.

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Izrādās, arī grauzēji kūdras mētelīti bija noskatījuši par labu esam, atnākuši sildīties un vēl pie viena uzkost.

Taču mazie ginka stādiņi, kas palika pliki, kurus nenopakoju ar kūdru, bija izdzīvojuši bargajā salā arī bez piesegšanas.

Ko es iesaku piesegt un KĀ?

• Pa kādam egļu zaram kā jumtiņu varētu uzmest tiem mūžzaļajiem lapu augiem, kam novērots, ka pēdējos gados bezsniega ziemās aiziet bojā lapas – Fortine segliņiem  (Euonymus fortune), mūžzaļajiem bukšiem (Buxus sempervirens), ērikām (Erica carnea), arī sniegrozēm (Helleborus). Daudz ne, jo jāatstāj iespēja, lai piesegumam labi vējo cauri gaiss.
  
  Egļu zari jāuzliek tad, kad temperatūra ir jau stabili mīnuss 5–10 grādi, ne ātrāk. Kamēr laiks vēl ir silts un augsne mīksta, neko segt nevajag, citādi augi izsutīs, var sākties pelēšana, un augi aizies bojā nevis no aukstuma, bet gan no siltuma un sēnīšu slimībām.
• Noteikti jāpasargā augi, kas ziemas otrajā pusē var apdegt, galvenokārt skujeņi. Mana pieredze rāda, ka Kanādas egle (Picea glauca) ‘Conica’, ja iestādīta saulainā vietā, apdeg. Pēdējos gados arī parastais kadiķis (Juniperus communis) ‘Gold Cone’, Losona pacipreses (Chamaecyparis lawsoniana) un Japānas patūjas (Thujopsis dolabrata) mēdz apdegt, tāpēc šos augus labāk piesegt. Arī šim nolūkam es vislabāk ieteiktu egļu zarus, ko piestiprina apkārt augam. Ja tādas iespējas nav, var izmantot jebko, kas pieejams, – biezāku kartona gabalu, no žagariem izveidotas stalažas, uz kurām uzklāts rupja auduma maisu.
•  Ar mūžzaļajiem rododendriem strādāju jau trīsdesmit gadu un tādus brīnumus kā pēdējā ziemā nebiju savā dzīvē redzējusi. Kas notika? Rododendri nobrūnēja no ziemeļu puses! Un man diemžēl neizdevās noskaidrot, kas tam varēja būt par iemeslu. Par rododendriem īpaši jātur rūpe Latgalē un Vidzemē, kur ir izteikti kontinentāls klimats ar lielām temperatūras svārstībām diennakts laikā. Skaidrs, ka es savā teritorijā visu nepasargāšu, bet, iespējams, kādu skuju zaru šoziem būtu vērts rododendriem uzmest.
• Esmu dzirdējusi, ka daži mani kolēģi, stādu audzētāji un pārdevēji, iesaka ziemā īpaši no aukstuma sargāt budlejas (Buddleia davidii), bet, manuprāt, tas viss ir pupu mizas. Budlejas jāsargā no mitruma un izsušanas. Kā es to sapratu? Budleju stādu mums, stādaudzētavā, ir daudz, tie stāv gan neapkurināmā plēves tunelī, gan ārā zem klajas debess. Vienu gadu pēkšņi uznāca pamatīgs sniegs uz nesasalušas zemes, Sakstagalā piesniga tuvu 70–80 centimetriem, bet tūlīt pēc tam sākās bargi mīnusi, riktīgs aukstums. Es pat nopriecājos – redz, cik labi, visas budlejas, kas palika laukā, izdzīvos, jo zem sniega segas tām būs silti!
  
  Savukārt mazliet uztraucos par lielajiem budleju stādiem, kas palika plēves tunelī, – to saknītes pa poda apakšu bija izlīdušas ārā, dzīvojās bez augsnes pa zemes virsu basas kā striķi, jo nebiju paspējusi stādus iestādīt ārā vai pārlikt lielākā podā. Nodomāju – kas būs, tas būs!
  
  Man par brīnumu, toziem izdzīvoja tieši budlejas plēves tunelī, jo, lai gan aukstums bija liels, tunelī nebija mitruma un vēja. Tā bija īsta veiksmes atslēga! Savukārt visas budlejas zem metrīgā sniega bija pagalam. No šī stāsta pārliecinājos, ka budlejām nepatīk mitrums, tad tās zem pamatīgā pieseguma vienkārši izsūt. Tāpēc, lai budlejas normāli ziemā izdzīvotu, tām no dēlīšiem jāuzmeistaro konuss, lai augam netiek klāt tik daudz mitruma un lai kājas ir sausumā. Tas jādara sausā, saulainā dienā, kad sals ir jau vismaz mīnuss 5 grādi.

Kā pasargāt tikko, rudenī, stādītos augus?

Es kokus, krūmus un ziemcietes stādu tik ilgi, kamēr vien zemē var iedurt lāpstu un izrakt bedri. Arī tad, ja ir sniegs, bet zeme nav sasalusi – pabīdu sniegu malā un stādu. Uzskatu, ka augam atrasties zemē jebkurā gadījumā ir labāk nekā pārziemot podā. Turklāt, cik mana pieredze rāda, ziemas stādījumi ļoti labi aug – augam ir miera periods, tas stādot netiek nelaikā iztraucēts, augsnē ir mitrums, tiek arī mitrums no sniega, un rezultāts sanāk izcils. Drošības pēc sakņu zonā var uzbērt mulču.

Pieredze! Ziemcietēm – kūdras segu

MAIJA BAIŽA, stādaudzētavas Baižas saimniece:

– Mēs stādaudzētavā augiem, kas nav mūžzaļi un kam ir nogrieztas lapas, mulčēšanai pirms ziemas izmantojam kūdru – vienkārši uzberam mulču apkārt augam plašākā diametrā, jo saknes ir ne tikai pie stublāja, bet arī tālāk. Pateicoties šādai mulčēšanai, pavasarī, uznākot siltumam, augi mazāk izkalst. Ja visu dara pēc priekšrakstiem, piemērotākais variants ir neitralizēta kūdra, bet, tā kā tā ir dārgāka, var izmantot arī skābu kūdru, kas ir lētāka. Tikai tādā gadījumā dobes pavasarī jāapkaisa ar pelniem vai dolomīta miltiem, tas neitralizētu skābumu, kas augsnē radies no skābās kūdras.

Ideālais mulčas kārtas biezums – ap 3 centimetriem. Ja tā būs biezāka par 5 centimetriem, mulča pavasarī jāpakasa nost, citādi jaunie dzinumi nespēs izspraukties tai cauri.

Mana pieredze rada, ka Vidzemē augiem vairāk kaitē nevis sals, bet gan mitrums, jo ziemas pārsvarā ir mitras, lietainas. Ar mulčēšanu tur maz ko var palīdzēt, tāpēc citādi jāpasargā augi, kas baidās no mitruma. Piemēram, knifofijas (Kniphofia uvaria), eremūri (Eremurus), arī kokveida peonijas (Paeonia arborea). Šiem augiem patiks, ja uz ziemu uzliks jumtiņu, taču nevis kā necaurredzamu māju, bet tādu, kas ļauj ap augu cirkulēt gaisam. Es daru tā: uzlieku uz auga koka kasti ar caurumiem malās un virs kastes lieku šīferi, skārdu vai dēli. Malas atstāju vaļā, lai vējš skrien cauri. Ir augi, kas vēl pirms ziemas grib līst no zemes ārā, piemēram, astilbes, heihēras un pīpenes. Šīm puķēm plikās stublāju daļas, kas izlīdušas virszemē, vajadzētu apbērt ar kūdru, kādu citu mulču vai kompostu, kas pie viena būs arī barības vielas.

No graudzālēm varētu apsegt tās, par kurām zināms, ka ziemcietības zona nav atbilstoša Latvijas apstākļiem, piemēram, pampuzāli (Cortaderia selloana), spalvzāli (Pennisetum alopecuroides), arī nesenāk stādītas Ķīnas miskantes (Miscanthus sinensis). Šos augus es ieteiktu aplikt ar skujām, kas ir gaisa caurlaidīgs piesegums.

Pieredze! Liellapu hortenziju pasargā ozollapas

ANIJA PELŪDE, IEVAS Dārza galvenā redaktore, ir dārzs Bārbelē, Zemgalē:

– Pirms gadiem desmit kādā stādaudzētavā iekritu uz hortenzijas zilo krāsu un to nopirku. Man bija bažas, vai pārziemos, taču pārdevēja nomierināja, ka neesot nekādu problēmu… Pārbraukusi mājās, sāku pētīt literatūru un noskaidroju, ka esmu smagi apmanīta – tā ir liellapu hortenzija (Hydrangea macrophylla), kurai Latvijas ziemas ir par bargām. Dārzā tās var turēt līdz oktobrim, bet tad jāstāda podā un jānes vēsā telpā, kur nav vairāk par plus 10 grādiem.

Teikšu godīgi, man bija slinkums tik ļoti ņemties, un nolēmu pamēģināt citu taktiku. Mana liellapu hortenzija palika augam dārzā, kā augusi, bet es to pamatīgi nopakoju – starp dzinumiem cieši sabāzu sausas ozola lapas, tās vēl uzbēru pa virsu. Praktiski sanāca lapu čupa, tad pa virsu uzklāju egļu zarus, lai vējš ozollapas neaiznes pa gaisu. Kad iestājās pamatīgs sals, pārklāju pāri plēvi tā, lai pie apakšas cirkulē gaiss, un pārliku dēļus. Hortenzija izziemoja un ziedēja!

Tā rīkojos gadus astoņus, līdz nodomāju, ka augs būs jau pieradis pie mūsu ziemām.

Apsedzu tikai ar ozola lapām, un arī bija labi. Bet tad pamēģināju vispār nesegt uz ziemu. Hortenzija neiznīka, taču dzinumi apsala, un, tā kā liellapu hortenzija zied tikai uz iepriekšējā gada dzinumiem, šoreiz zieda nebija neviena. Tātad ir jāsedz!

Šoziem man ir jauns izaicinājums – iestādīju dārzā budleju. Stāda pārdevēja sacīja, ka pa ziemu budlejai jāuzber vidējās frakcijas priežu mizas konuss apmēram 30 centimetru augstumā. Pat ja dzinumu galotnes apsals, auga apakšdaļa zem mulčas būs dzīva, un budleja ataugs un ziedēs. Jāmēģina!

Par priedes mizu mulču

1. Tā ir laba, jo augsni nepadara ne skābāku, ne arī sārmaināku.
2. Ieteicamais mulčas slāņa biezums ap kokaugiem ir 5–7 cm. Tātad ar vienu 50  litru mizu mulčas maisu pietiks dobes kvadrātmetram.
3. Lai samazinātu izmaksas, vari vienlaikus izmantot divu frakciju mulču: lētāko smalko (daļiņu izmērs 0,5–7 mm) ber apakšā 5 cm biezā kārtā, bet pa virsu – dārgāko dekoratīvo rupjo mizu mulču (mizas gabali 30–50 mm) vai arī vidējo (7–30 mm). Tas palīdzēs samazināt krasas temperatūras svārstības augsnes virskārtā un pasargās augu saknes no izsalšanas. Kokaugiem par mulču der arī priežu čiekuri.